Tiesībsargs Juris Jansons. Foto - Ieva Leiniša, LETA
22. maijā Saeimas deputāti nesagaidīja Tiesībsarga gadskārtējo ziņojumu, jo amatpersona nevarēja ierasties veselības stāvokļa dēļ. Tas nebija pirmais gadījums, kad Tiesībsarga veselības stāvoklis atturēja Juri Jansonu no ierašanās Saeimas vai komisijas sēdē.
Lai arī kādi būtu neierašanās iemesli, būtisks ir jautājums par to, vai šāda bieža slimošana netraucē veikt amata pienākumus. Kā varam vērtēt Tiesībsarga darbu? Kāpēc mums vispār ir vajadzīgs Tiesībsargs?
Tiesībsargs (angl. ombudsman) ir neatkarīga amatpersona, kuras galvenais uzdevums ir aizsargāt cilvēktiesības un veicināt taisnīgumu valsts pārvaldē. Tiesībsarga funkcijas ir noteiktas Tiesībsarga likuma 11. pantā[1]:
1) veicināt privātpersonas cilvēktiesību aizsardzību;
2) sekmēt vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu;
3) izvērtēt un veicināt labas pārvaldības principa ievērošanu valsts pārvaldē;
4) jautājumos, kas saistīti ar cilvēktiesību un labas pārvaldības principa ievērošanu, atklāt trūkumus tiesību aktos un to piemērošanā, kā arī veicināt šo trūkumu novēršanu;
5) sekmēt sabiedrības informētību un izpratni par cilvēktiesībām, par šo tiesību aizsardzības mehānismiem un par tiesībsarga darbu.
Valsts pārvaldes attiecībās ar privātpersonām indivīda tiesības var tikt pārkāptas gan apzināti, gan neapzināti — birokrātijas, nezināšanas vai nolaidības dēļ, un Tiesībsargs ir tā amatpersona, kas pamana šādus pārkāpumus un iesaka risinājumus to novēršanai. It īpaši būtiski tas ir tādu indivīdu aizsardzībai, kam pietrūkst juridisko zināšanu un prasmju, lai aizstāvētu savas tiesības, piemēram, bērni, seniori, personas ar invaliditāti un citi. Tiesībsargs ir viņu aizstāvis.
Kā ar to veicas Jurim Jansonam? Gribu īpaši izcelt divus gadījumus, kas, manuprāt, ir simptomātiski un raksturo problēmas Tiesībsarga institūcijā.
Pasīva cilvēktiesību aizstāvība J. Jansona vadībā
Cilvēki, kuru tiesības ir pārkāptas, var vērsties pie Tiesībsarga. 2024. gadā Tiesībsargs saņēma 1945 iesniegumus un ierosināja 77 pārbaudes lietas, atbildot uz iesniegumiem vai pēc savas iniciatīvas (jeb 4% pret iesniegumu skaitu). Vai mums ar cilvēktiesībām viss ir kārtībā, un visas iestādes ir uzdevumu augstumos, ja ievērojumā skaitā iesniegumu pietiek ar Tiesībsarga sniegto informāciju atbildes vēstulē iesnieguma autoram?
Manā rīcībā nonāca viens gadījums, ko es vērtēju kā kliedzošu nevērību no Tiesībsarga puses. Pirms diviem gadiem 2023. gada janvārī kāda sieviete rakstīja Tiesībsargam - “Galēja izmisuma vadīta, esmu spiesta griezties pie Jums pēc palīdzības”.
Vēstulē sieviete detalizēti informēja, kā viņu un viņas nepilngadīgos bērnus vajā bijušais partneris, draudot nogalināt.
Viņa bija vērsusies policijā, tiesās, iestādēs, bet nekas nedeva rezultātus un negarantēja viņas drošību. Bijušais partneris viņu vajāja, draudēja bērniem, fiziski viņu aizskāra, draudēja nogalināt, arī sūtot nežēlīgus attēlus ar cilvēkiem, kam nocirstas rokas un kājas. Vēstules autore lūdza Tiesībsargu rast risinājumu, lai apturētu L. Rusiņa - viņas bērna tēva - prettiesiskās darbības.
Sieviete rakstīja Tiesībsargam. Viņa cerēja, ka vismaz viņš sadzirdēs. Viņa meklēja aizsardzību. Trīs mēnešus pēc šīs vēstules nosūtīšanas varmāka viņu zvērīgi nogalināja ar cirvi, sievietes mātes un bērna acu priekšā.
Tātad Tiesībsarga birojā zināja par sievietes situāciju. Bija vēstule, kur sieviete bija detalizēti informējusi, ar visiem iesniegumiem un iestāžu atbildēm. Tiesībsargam bija iespēja rīkoties – uzsākt pārbaudi, tikties ar atbildīgajām iestādēm, publiski pieprasīt iestāžu atbildību, informēt sabiedrību par sistēmisku apdraudējumu. Viņam bija likumā noteiktas tiesības pieprasīt un saņemt visus pārbaudei nepieciešamos dokumentus, apmeklēt iestādes un pieprasīt speciālistu atzinumus, uzklausīt arī bērnu bez vecāku klātbūtnes, kā arī uzsākt pārbaudi pēc savas iniciatīvas un, konstatējot pārkāpumu, arī aizstāvēt privātpersonas intereses tiesā. Tomēr uzskaitītie fakti nerosināja Tiesībsargu aktīvāk rīkoties sievietes un viņas bērnu aizsardzībai pret varmāku un valsts iestāžu bezdarbību.
Rīcības vietā Tiesībsarga birojs (vēstuli sastādījusi Tiesībsarga darbiniece) “atrakstījās”, norādot: “Atbildot uz lūgumu, kā Jums aizsargāties no pret Jums vērstās vardarbības, aicinu Jūs arī turpmāk izmantot valstī noteiktos tiesību aizsardzības mehānismus un vērsties ar iesniegumu Valsts policijā, ja L.Rusiņš pārkāpj ar tiesas lēmumu noteiktos aizliegumus attiecībā pret Jums un Jūsu bērniem.” Tātad sievietei, kas sūdzas, ka policija viņu neaizstāv un lūdz Tiesībsarga aizsardzību, Tiesībsarga birojs iesaka turpināt rakstīt policijai.
Kāpēc Tiesībsarga rīcības vietā sekoja atrakstīšanās? Kāpēc nogalinātās sievietes vēstulē izklāstītie fakti nerosināja Tiesībsargu uzsākt pārbaudi? Tiesībsarga darbiniece atbildes vēstulē skaidro: “Katrai iestādei ir savas likumā noteiktas funkcijas … viena no Tiesībsarga funkcijām ir atklāt trūkumus tiesību aktos un to piemērošanā, kā arī veicināt šo trūkumu novēršanu… Vienlaikus Tiesībsargs izskata sūdzības par bērna tiesību pārkāpumiem, īpašu uzmanību pievēršot valsts vai pašvaldības iestāžu un to darbinieku izdarītajiem pārkāpumiem, iesniedz priekšlikumus, kas veicina bērna tiesību ievērošanu”.
Zīmīgi, ka atbildes vēstulē nav pieminēts, ka Tiesībsarga uzdevums ir “veicināt privātpersonas cilvēktiesību aizsardzību”. Tiesībsarga darbiniece arī aicina sievieti aktīvāk aizsargāt savu nepilngadīgo bērnu tiesības, bet Tiesībsargs pats neiesaistās un nepārbauda, kāpēc tiesībsargājošās iestādes ignorē bērnu tiesību pārkāpumus, par ko sieviete ir norādījusi savos iesniegumos iestādēm. Iespējams, tieši šeit ir būtiska principiāla atšķirība pieejā: vai Tiesībsarga uzdevums ir aktīvi aizstāvēt indivīdus, vai tikai sniegt rekomendācijas pašiem indivīdiem un vispārīgus priekšlikumus iestādēm un likuma grozījumiem?
Protams, ikviens savā darbā var kļūdīties, tomēr, analizējot turpmākos notikumos, rodas iespaids, ka arī vēlāk pats J. Jansons nebija informēts par nogalinātās sievietes vēršanos pie Tiesībsarga, jo medijiem komentēja: “Ja ievērotu visu, kā tas ir noteikts likumos un procedūrās, tad nekādiem tādiem traģiskiem notikumiem, kā tas notika Jēkabpils gadījumā, nevajadzēja notikt.” Tad tomēr tiesībsargājošās iestādes nebija uzdevumu augstumos?
Pat pieņemot, ka ar likumiem viss kārtībā, kāpēc mūsu tiesībsargājošās iestādes nevarēja šo sievieti aizsargāt?
Un kāpēc pats Tiesībsargs bija šīs ķēdes posms, kas nestrādāja un neatklāja, ko tieši iestādes nedarīja, lai novērstu sievietes slepkavību?
Arī pēc slepkavības Tiesībsargs nesniedz savu redzējumu, ko tiesībsargājošās iestādes neizdarīja un ko vajadzētu mainīt, lai Jēkabpils situācija neatkārtotos, radot iespaidu, ka neviens nevēlas pieminēt nogalinātās sievietes iesnieguma esamību. Protams, ne visi iesniegumi Tiesībsargam jāpārzina, bet šis bija ļoti kliedzošs gadījums, kas saviļņoja lielu daļu Latvijas sabiedrības, turklāt līdzīgu iesniegumu skaits nav liels: 2023. gadā Tiesībsargs saņēma tikai 5 iesniegumus no sievietēm par vardarbību.
Saprotu, ne jau katrā gadījumā ir jārosina pārbaudes lieta, tas ir atkarīgs no gadījuma smaguma un iestādes kapacitātes. Atbilstoši Tiesībsarga ziņojumam, 2024. gadā Tiesībsarga birojā strādā 56 darbinieki, un tā budžets 2023. gadā bija 2,7 miljoni eiro, bet 2024. gadā jau 3,2 miljoni. Un tāpēc es jautāju: vai pie šāda finansējuma un darbinieku apjoma 77 pārbaudes lietas 2024. gadā nav pārāk maz? Lai gan nav iespējams mehāniski vērtēt, cik daudz pārbaudes lietu būtu optimāli, šis skaits šķiet nepietiekams, ņemot vērā resursus un sabiedrības cerības. Kas ir tie gadījumi, kad Tiesībsargs izmanto savas tiesības aizstāvēt cilvēku attiecībās ar valsti, ja Jēkabpils gadījumā viņs to nedarīja?
Dažādās valstīs Tiesībsargam ir atšķirīgi tvērumi, tāpēc grūti salīdzināt sniegumus un efektivitāti. Eiropas Tiesībsargs ziņo, ka 2024. gadā saņēmis 2267 sūdzības, bet ⅔ no tām neattiecās uz Eiropas Tiesībsarga mandātu, tāpēc tika novirzītas tālāk citām atbildīgajām iestādēm. 875 sūdzības atbilda Eiropas Tiesībsarga tvērumam, un 411 gadījumos Eiropas Tiesībsargs uzsāka pārbaudi.
Labas pārvaldības principu neievērošana savā darbībā
Otra būtiska kritika Tiesībsarga darbībai ir par precedentu, kur notika labas pārvaldības principu ignorēšana paša Tiesībsarga darbībā, lai gan viņa uzdevums uzraudzīt, kā valsts iestādes to ievēro. Proti, pretrunīgais atzinums pārbaudes lietā Nr. 2023-27-2C, kur Tiesībsargs izvērtē Erikas Fransas grāmatu Sensoa karogu sistēma: kā reaģēt uz bērnu un jauniešu seksuālo uzvedību (2023.gada izdevums, Papardes Zieds).
Pirmkārt, pats atzinuma mērķis. Tiesībsargs izvērtē metodisko materiālu, kas paredzēts profesionāļiem, no juridiskā skatpunkta, lai gan materiāls ir padziļināts palīglīdzeklis speciālistiem, nevis normatīvs regulējums, un tāpēc tas jāvērtē mācībspēkiem, nevis juristiem. Tāda Tiesībsarga iejaukšanās profesionālā un akadēmiskā darbā atgādina padomju laika praksi, kad profesionālu pieeju vērtēja caur ideoloģijas filtru. Ja bērnu uzvedības izvērtēšanas metodes tiek noraidītas tāpēc, ka tās neatbilst šauri saprastiem juridiskiem rāmjiem, pastāv risks, ka profesionāļi turpmāk atturēsies izmantot zinātniski pamatotas un praksē noderīgas pieejas, baidoties no pārpratumiem vai aizrādījumiem. Tas ierobežo gan profesionālo brīvību, gan bērnu aizsardzību. Protams, ir svarīgi, lai tiesiskā sistēma ietu roku rokā ar zinātnisko izpratni. Taču mums jāatceras: nevis likums veido zinātnes atziņas, bet gan zinātnes attīstība dod ierosmi likumu pārmaiņām. Ja šo kārtību apgriežam, mēs nevis sargājam sabiedrību, bet kavējam tās izaugsmi.
Jāpiebilst, ka Tiesībsargs vērtēja pat ne visu metodisko materiālu, bet secinājumus veica tikai no tā papildu pielikuma - simulētām situācijām un attēliem, kas tiek izmantoti apmācību laikā diskusijas rosināšanai, nevis sniedz atbildes, kā profesionālim jārīkojas. Turklāt grāmata - metodiskais materiāls - Latvijā nav pieejama bez speciālas apmācības. Šādi materiāli tiek veidoti, ievērojot pedagoģisko taksonomiju un profesionālās izpratnes līmeņu secību. Tiem nav paredzēts būt nediferencētam saturam jebkuram lasītājam. Analizēt tos ārpus šī ietvara nozīmē pārprast to mērķi, kas arī norāda Tiesībsarga nekompetenci, vērtējot seksuālās izglītības materiālu bez specifiskām zināšanām attīstības psiholoģijā un pedagoģijā.
Arī paša atzinuma sagatavošana raisa bažas. Proti, Tiesībsargs savā atzinumā raksta, ka tā sagatavošanā sazinājies ar psihologiem (dr.psych. E.Vanagu, dr.psych. D.Zandi), un norāda, ka E.Vanags nav atbildējis, bet saņemta D.Zandes atbilde, radot iespaidu, ka viņa atzinums integrē D.Zandes viedokli. Bet savā vēstulē D.Zande uzsver, ka viņas kompetencē nav izvērtēt mācību materiālus no juridiskā skatu punkta un arī to, ka profesionāļiem paredzētus mācību materiālus šādi nevērtē.
Sagatavoto atzinumu Tiesībsargs neapsprieda ar grāmatas izdevēju, oganizāciju Papardes Zieds, neskatoties uz vairākiem lūgumiem to darīt. Pašā atzinumā ir daudz loģikas kļūdu un neatbilstošas interpretācijas, kuras varētu novērst, ja Tiesībsargs būtu ticies ar grāmatas izdevēju.
Tiesībsarga likumā nav tieši paredzēta funkcija izvērtēt profesionāliem mērķiem sagatavotus mācību materiālus, kas nav normatīvi dokumenti, un līdz ar to nav paredzēts, kāds ir šādu atzinumu statuss un kā tos var apstrīdēt. Tā rezultātā, paļaujoties uz Tiesībsarga autoritāti, daudzas iestādes atteicās no šī mācību materiāla izmantošanas, lai gan tā piedāvātās zināšanas un prasmes - tādas kā spēja analizēt, atpazīt un profesionāli novērtēt bērnu un jauniešu uzvedības īpatnības - ir būtiskas Latvijas pedagogiem darbā ar jaunajiem cilvēkiem. Lai gan Tiesībsargam ir tiesības izteikties par bērnu tiesību aizsardzību, šāda juridiska iejaukšanās profesionālo rīku izvērtēšanā liecina par robežas pārkāpšanu starp normatīvo uzraudzību un profesionālas autonomijas ierobežošanu.
Gan atzinuma mērķis (vērtēt profesionālim paredzēta mācību materiāla atbilstību tiesību aktiem), gan neapspriešana ar izdevēju ir labas pārvaldības principu pārkāpums, lai gan pats Tiesībsargs ir labas pārvaldības uzraugs. Bet labas pārvaldības vietā Tiesībsargs kļūst par cenzoru, apdraudot profesionāļu pašnoteikšanos un radot tiem nevajadzīgas bailes strādāt un paust savu profesionālo viedokli. Un jautājums: vai resursus, kas patērēti šāda pretrunīga atzinuma sagatavošanai, nebija svarīgāk veltīt cilvēku tiesību aizsardzībai no vardarbības vai valsts iestāžu patvaļas?
Tiesībsargs: sargs vai pilsoniskais aktīvists?
Tomēr vienā jomā Tiesībsarga birojs ir bijis ļoti aktīvs: 2024. gadā sarīkojis 160 izglītojošus pasākumus. Protams, sabiedrības izglītošana ir svarīga, bet tā nav aizvietotājs indivīdu aizsardzībai, ar ko Tiesībsargam nesekmējas. Tiesībsargs nedrīkst būt tikai izglītotājs un padomdevējs, jo šajā līmenī strādā pilsoniskie aktīvisti un advokāti, bet aktīvisti nevar pārbaudīt iestāžu darbu, prasīt iestāžu skaidrojumus, prasīt novērst bezdarbību. To var Tiesībsargs, un tieši Tiesībsargam ir jāaizsargā cilvēki no iestāžu patvaļas un bezdarbības, vai sliktas pārvaldības, un viņa uzdevums ir darīt to, ko aktīvisti nevar. Tāpēc ir ļoti svarīgi vērtēt, kam Tiesībsargs velta savus spēkus un enerģiju.
Atbildot uz Saeimas deputātu bažām, kārtējo reizi neierodoties Saeimas sēdē, Tiesībsargs pārmet Saeimai “guļošā spārdīšanu”. Protams, ikvienam var būt veselības problēmas. Tomēr, ja tādas ir ilgtermiņā, tad kāds sabiedrībai ir labums no guļoša Tiesībsarga, kura darbinieki bez vadības darbojas kā pilsonisko aktīvistu pulciņš?
Tāpēc es jautāju sev: Vai mums ir Tiesībsargs, kas sargā? Un mana atbilde ir: Nē! Mums ir nepieciešami ievērojami uzlabojumi Tiesībsarga darbā, un acīmredzami - ne Tiesībsargs pats, ne viņa birojs problēmu neredz. “Mēs pildām visas likumā noteiktās funkcijas un uzdevumus. Darba rezultāti patiešām ir ļoti augsti”, medijiem teikusi Tiesībsarga vietniece.
Tāpēc uzskatu, ka Tiesībsargam ir kritiski jāizvērtē savas darba spējas un sniegums, un jāatkāpjas, jo veselības stāvoklis acīmredzami traucē būt par mūsu tiesību sargu.
Autore ir 14. Saeimas deputāte, Progresīvie
https://www.tvnet.lv/7799166/ja-ieverotu-noteikto-jekabpils-tragedija-nebutu-notikusi-atzist-tiesibsargs
https://www.tiesibsargs.lv/par-mums/gada-zinojumi/
https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/2024/02/atzinums-lieta-2023-27-2c.pdf
https://www.ombudsman.europa.eu/en/doc/annual-report/en/202253
[1] 2025.gadā Tiesībsarga funkcijas Saeima papildināja ar uzdevumiem, kas izriet no Konvencijas pret spīdzināšanu.