Ilustratīvs attēls. Gemini/AI
Ir lietas, par kurām daudzi vīrieši nerunā. Ne tāpēc, ka viņiem nebūtu ko teikt. Bieži tāpēc, ka jau bērnībā ir iemācīts: par bailēm, šaubām vai apjukumu labāk klusēt. Citādi kāds pateiks, ka tu esi vājš, nenopietns vai “neesi īsts vecis”.
Šis nav raksts par to, ka vīriešiem jābūt mazāk spēcīgiem, izturīgiem vai atbildīgiem. Spēks un izturība ir vajadzīgi. Jautājums ir cits: kas notiek, ja vīrietim atļauts būt tikai stipram? Kas notiek brīdī, kad viņš netiek galā, bet viņam nav valodas, kā to pateikt?
No kurienes rodas šie noteikumi?
Tie nerodas vienā dienā. Tos zēns savāc pa mazām frāzēm un situācijām. Bērnudārzā vai skolā: “Beidz čīkstēt.” Sporta treniņā: “Sāp? Nekas, izturēsi.” Mājas sarunās: “Puikas neraud.” Vēlāk darbā: “Galvenais ir izdarīt, nevis sūdzēties.”
Šīs frāzes ne vienmēr tiek teiktas ar sliktu nodomu. Pieaugušie bieži grib iemācīt bērnam saņemties, nepadoties un būt atbildīgam. Taču kopā tās var izveidot šauru priekšstatu par vīrišķību: īsts vīrietis nebaidās, neprasa palīdzību, neapjūk, nesūdzas un vienmēr zina, ko darīt.
Agrāk šādi noteikumi daudzās situācijās bija saprotami. Ja bija jāstrādā smags fizisks darbs, jāuztur ģimene bez drošības spilvena vai jādzīvo laikā, kad par psiholoģisku atbalstu neviens nerunāja, “saņemies un dari” reizēm bija vienīgais pieejamais risinājums. Tas palīdzēja izturēt dienu, sezonu, krīzi.
Taču tas pats risinājums ne vienmēr palīdz šodien. Mūsdienu vīrietim bieži nav jāpierāda sevi ar fizisku izturību laukā vai rūpnīcā. Viņam jāspēj uzturēt attiecības, būt klātesošam bērniem, orientēties informācijas pārslodzē, pieņemt nenoteiktību, risināt konfliktus un laikus pamanīt, kad stress vai dusmas sāk vadīt viņa rīcību. Šeit ar “nečīksti” nepietiek.
Kas ir “vīrieša kaste”?
Starptautiskās programmās darbam ar zēniem un jauniem vīriešiem bieži izmanto jēdzienu “Man Box” - vīrieša kaste. Ar to domā nerakstītus noteikumus, kuros puikas un vīrieši tiek ielikti jau no mazotnes. Kaste pasaka, kādam jābūt vīrietim, lai viņu pieņemtu citi vīrieši, draugi, ģimene vai sabiedrība.
Šie noteikumi var izskatīties šādi: esi stiprs; tiec galā pats; nekļūdies; neizrādi bailes; neizskaties vājš; pelni labi; kontrolē situāciju; neļauj citiem sevi “nolikt pie vietas”; ja tevi provocē, atbildi.
Daļa no tā var būt vērtīga. Atbildība, pašpaļāvība un neatlaidība nav problēma. Problēma sākas tad, kad šie noteikumi aizliedz visu pārējo: lūgt palīdzību, atzīt nogurumu, pateikt “es nezinu”, atvainoties, atkāpties no konflikta vai parunāt par to, kas patiesībā sāp.
Kā tas izskatās ikdienā?
Ja vīrietis zaudē darbu, viņš bieži vispirms mēģina to noslēpt. Ne tāpēc, ka viņam vienalga, bet tāpēc, ka darba zaudēšana var šķist kā personiska izgāšanās. Viņš var teikt: “Viss kārtībā, es kaut ko atradīšu,” lai gan naktīs neguļ un nezina, kā samaksās rēķinus.
Ja attiecībās kļūst slikti, viņš ne vienmēr saka: “Es jūtos viens.” Biežāk viņš kļūst ass, pazūd darbā, skatās telefonā, dzer vairāk nekā parasti vai sāk konfliktēt par sīkumiem. Ne tāpēc, ka viņam nav jūtu, bet tāpēc, ka dusmas viņam var būt vienīgā emocija, kuru drīkst rādīt publiski.
Ja parādās veselības problēmas, viņš var atlikt ārsta apmeklējumu. “Pāries.” “Nav laika.” “Negribu taisīt problēmu.” Pie ārsta viņš aiziet tad, kad vairs nevar ignorēt. Līdzīgi ir ar psiholoģisku atbalstu - tas bieži tiek meklēts nevis pie pirmajām grūtībām, bet tad, kad jau ir krīze.
Ja puika skolā tiek apsmiets, viņš var nevis pateikt pieaugušajam, bet mēģināt kļūt skarbāks. Ja jaunietis piedzīvo pazemojumu internetā, viņš var atbildēt ar agresiju vai pilnībā noslēgties. Ja viņam patīk kas tāds, ko citi sauc par “nepuicisku”, viņš var to slēpt, lai nezaudētu vietu grupā.
Klusēšana nav tikai privāta problēma
Šiem noteikumiem ir cena. Tā redzama veselībā, attiecībās, vientulībā un vardarbībā. Latvijā vīriešu paredzamais dzīves ilgums joprojām ir būtiski īsāks nekā sievietēm. Eurostat dati rāda arī ļoti zemu veselīgi nodzīvoto gadu skaitu vīriešiem Latvijā. SPKC dati par pašnāvībām rāda, ka lielākā daļa no pašnāvībā mirušajiem Latvijā ir vīrieši.
Svarīga ir arī vardarbības puse. Runājot par vardarbību, bieži domājam tikai par vīriešu vardarbību pret sievietēm, un tā ir ļoti nopietna problēma. Taču tas nav viss stāsts. Latvijas oficiālās statistikas dati rāda, ka vīrieši ļoti bieži cieš arī no citu vīriešu vardarbības. CSP publicētā informācija par 2021. gada datiem rāda: vīrieši, kuri pieredzējuši fizisku vai seksuālu vardarbību, visbiežāk norādīja, ka vardarbības veicējs bijis tā paša dzimuma pārstāvis - 94,6% gadījumu. Sievietes savukārt visbiežāk norādīja, ka vardarbības veicējs bijis vīrietis - 88,8% gadījumu.
Tas nenozīmē, ka “vīrieši ir vardarbīgi”. Lielākā daļa vīriešu nav vardarbīgi. Bet tas nozīmē, ka vardarbības prevencijā nevar apiet vīriešu savstarpējās attiecības: pazemošanu, draudus, “rēķinu kārtošanu”, hierarhiju, spiedienu pierādīt sevi un nespēju atkāpties no konflikta, nezaudējot seju.
Arī starpdzimumu vardarbības dimensija ir jānosauc tieši. Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta apkopotie policijas dati par Latviju rāda, ka 2022. gadā sievietes bija 93% no policijā reģistrētajiem izvarošanas upuriem.. Tāpēc darbs ar zēniem un jauniem vīriešiem nav “vīriešu aizstāvēšana pret kritiku”. Tas ir veids, kā laikus strādāt ar attieksmēm, robežām, cieņu, dusmām un varu attiecībās.
Atbalsts nav vājums
Vīrietim nav jāatsakās no spēka. Drīzāk jāpaplašina priekšstats par spēku. Reizēm spēks ir izturēt. Reizēm spēks ir neiesist. Reizēm spēks ir pateikt: “Es šobrīd netieku galā.” Reizēm spēks ir aiziet pie ārsta, piezvanīt draugam, pieteikties pie psihologa, atvainoties bērnam vai pārtraukt sarunu, pirms tā kļūst vardarbīga.
Palīdzības lūgšana nav padošanās. Sportists strādā ar treneri. Uzņēmējs prasa padomu cilvēkam, kuram ir pieredze. Labs meistars izmanto pareizo instrumentu, nevis mēģina visu izdarīt ar vienu āmuru. Arī dzīvē atbalsts ir instruments. Tas palīdz risināt problēmu ātrāk, skaidrāk un ar mazāku kaitējumu sev un citiem.
Speciālistiem, kuri strādā ar zēniem un jauniem vīriešiem, šeit ir svarīga loma. Ne moralizēt. Ne pateikt: “Tava vīrišķība ir nepareiza.” Bet palīdzēt jaunietim ieraudzīt vairāk iespēju. Ka viņš drīkst būt stiprs un vienlaikus lūgt palīdzību. Drīkst būt dusmīgs, bet nedrīkst darīt pāri. Drīkst kļūdīties un labot. Drīkst rūpēties par sevi, negaidot brīdi, kad viss sabrūk.
Jauns stāsts par vīrišķību
Vecais stāsts saka: vīrietis iztur viens. Jaunais stāsts var būt konkrētāks un noderīgāks: vīrietis uzņemas atbildību par sevi, savām attiecībām un savu rīcību. Viņš mācās atpazīt, kas ar viņu notiek. Viņš zina, kad vajag apstāties. Viņš prot lūgt palīdzību, pirms problēma kļūst par krīzi.
Tā nav mazāk vīrišķīga dzīve. Tā ir drošāka dzīve pašam, viņa bērniem, partneriem, draugiem un sabiedrībai.
Raksts tapis Eiropas Savienības līdzfinansētā projekta VEICAM “Vīrišķības izaicinājumi Latvijā: No stereotipiem līdz jaunām iespējām” ietvaros (2026-2027). Projekts stiprina sociālo darbinieku, pedagogu un jaunatnes darbinieku prasmes darbā ar zēniem un jauniem vīriešiem - kā veidot kontaktu, kā radīt uzticēšanos un kā runāt par vīrišķību, attiecībām un vardarbības prevenciju bez moralizēšanas.
Autors ir biedrības Tēvi valdes loceklis.
Izmantotie avoti
CSP / Oficiālās statistikas portāls: “Dzimumu līdztiesība: likumpārkāpumi un vardarbība”; Eurostat: healthy life years and life expectancy data; SPKC: pašnāvību statistika; European Institute for Gender Equality: Latvia country profile on gender-based violence; Promundo / Manhood 2.0 metodika par “Man Box” pieeju.
