Baiba Ziemele
Konferencē par dzīvību glābjošu medikamentu pieejamību “Bez veselības nav valsts” man jautāja, vai Latvija neriskē kļūt par valsti, kas var nonākt kvalitatīvas un mūsdienīgas veselības aprūpes perifērijā. Patiesībā mēs jau tur esam. Pacientiem Latvijā nav pieejamas tās pašas iespējas, kas citviet Eiropas Savienībā. Inovācijas, zāļu tirgus harmonizācija un pārrobežu veselības aprūpe pie mums nenonāk laikus, un sekas ir redzamas ne tikai fragmentētajā statistikā, bet jo sevišķi cilvēku traģiskajos likteņos.
Valsts joprojām nespēj pilnvērtīgi izvērtēt veselības aprūpes efektivitāti. Tā raugās gandrīz tikai uz mirstību, ignorējot ar veselību saistīto dzīves kvalitāti. Piemēram, zāļu izvērtēšanā netiek sistemātiski ņemts vērā, ko sabiedrība iegūst, ja pacienti mazāk laika pavada slimnīcā, ātrāk atgriežas darbā vai skolā vai neizmanto invaliditātes pabalstus. Nav pat instrumentu, lai šos datus apkopotu, – tiek pielāgoti citu valstu aprēķini. Pēc ilgstoša darba ir izdevies izveidot populācijas reģistru vēža jomā, un ir tabula ar retajām slimībām, bet valsts nevāc datus par to, cik patiesībā izmaksāja ārstēšana vai neārstēšana. Mēs nevaram pateikt, cik cilvēku ir miruši, nesagaidot zāles, jo tādas statistikas nav. Nacionālais veselības dienests, kas vērtē individuālo kompensāciju piešķiršanu, neizseko, kāpēc kāds pacients piešķirtos medikamentus nav izņēmis vispār vai arī pilnā apjomā un vai tie tika izlietoti atbilstoši ārstu norādījumiem. Mēs joprojām neesam izrēķinājuši, cik maksā cilvēka dzīvība, un kautrējamies šādus datus pārņemt no satiksmes nozares.
Statistiski mēs raugāmies tikai uz mirstību, un arī tajā nespējam sasniegt mērķi – Latvijā ir viens no augstākajiem novēršamo nāvju īpatsvariem Eiropā. Mēs esam tik ārkārtīgi nabadzīgi, ka iestrādājam šo nabadzību savā vērtību skalā un neļaujam cilvēkiem dzīvot labāk. Mēs pērkam tikai pašus lētākos medikamentus, jo tie garantē, ka cilvēks vēl nenomirs, bet nevaram atļauties nopirkt to, kas pacientiem ļautu pilnvērtīgi dzīvot. Ne visas slimības ir jāārstē ar inovatīviem medikamentiem, bet tur, kur tas ir vienīgais vai labākais risinājums, tas ir jādara! Ik gadu, plānojot valsts budžetu, ierēdņi rēķina, cik vēl naudas nepieciešams kādai vajadzībai, taču neparāda, cik naudas tiks ietaupīts, ja nebūs jāpērk neefektīvas zāles vai jāfinansē papildu ārstēšana.
Kā pacientei man ir svarīgi, lai ikvienam būtu pieejams tas medikaments, kas sola vislabākos ārstēšanas iznākumus, lai to varētu iegādāties par saprātīgu samaksu bez liela finansiāla sloga un lai tas būtu pieejams laikus. Piemēram, zāles, kas bija vajadzīgas manas retās slimības ārstēšanai, es gaidīju ļoti ilgi – pirmo reizi valsts man tās piešķīra 42 gadu vecumā, kaut gan mana veselība bez tām pēdējos gados krasi pasliktinājās. Savukārt kā Latvijas Pacientu organizāciju tīkla vadītāja varu atzīmēt, ka joprojām ir ļoti ērti pretnostatīt dažādas sabiedrības grupas, publiski sakot, ka, iedodot vieniem, nepietiks citiem vai ka par šo cenu mēs varētu izārstēt daudz vairāk cilvēku ar citu slimību. Tās ir ļoti ērtas manipulācijas gan retorikas, gan arī juridiskā līmenī, jo beigās jau netiek nevienam. Tas arī ir neprofesionāli, jo veselības aprūpē ir iespējams izrēķināt vērtību ikvienam lēmumam. Mēs redzam, ka lēmumi neārstēt izmaksā miljardu eiro zaudētajos dzīves gados. Un iedzīvotāji nolaiž rokas, jo saprot, ka valsts par viņiem grūtā brīdī neparūpēsies, tāpēc arī negrib rūpēties par valsti.
Priekšvēlēšanu laikā politiķi mums sola katru reizi. Bieži tie ir jauni solījumi, kas izstrādāti, nevērtējot līdz šim sasniegto. Bet veselības jomā ir skaidra prioritāte – Latvijas veselības aprūpei ilgstoši trūkst finansējuma. Tas ir jālabo. Un te nav runa par neefektīviem risinājumiem. Runa ir par katastrofālu finanšu deficītu, ko dažādos radošos veidos cenšas piesegt un paslēpt. Nav nepieciešamo medikamentu, jo procedūras to pieejamības uzlabošanai ir neskaidras un nepietiek naudas visu vajadzīgo zāļu nodrošināšanai. Ir māsu deficīts, kas pasliktina pacientu drošību, jo māsas ir pārstrādājušās, strādājot vairākās darba vietās, lai nodrošinātu pietiekamu atalgojumu. Ir jādara virkne administratīvu darbu, ko varētu automatizēt, lai ārstniecības personāls varētu darīt savu pamatuzdevumu – ārstēt pacientus.
Tajā pašā laikā vēl neviens no politiķiem vai deputātu kandidātiem nav nācis klajā ar saprātīgu priekšlikumu, kur atrast naudu, lai nodrošinātu modernus un efektīvus risinājumus pacientiem, beidzot pārrēķinātu tarifus, maksātu adekvātas algas, uzskaitītu un izvērtētu ieguvumus no ārstēšanas u. tml. Turklāt daudzi lēmumu pieņēmēji ir ar zemu veselības pratību, taču domā, ka zina labāk, ļoti reti uzklausa ekspertus un plašākas sabiedrības grupas un neko nezina par veselības aprūpes organizēšanas teoriju, piemēram, par visaptverošas veselības aprūpes pamatprincipiem.
Jā, mums ir mazs tirgus ar salīdzinoši zemu maksātspēju, un tas ir būtisks šķērslis, lai nodrošinātu pacientiem labāko iespējamo ārstēšanu. Taču tam nevajadzētu kļūt par attaisnojumu bezdarbībai. Tieši tāpēc, ka mūsu ir tik maz, mums vajadzētu spēt atrast risinājumu ikvienam. Mums jāatsakās no nabadzības domāšanas, kurā samierināmies tikai ar minimumu, un jāveido veselības aprūpes sistēma, kas balstīta cilvēka dzīvības un dzīves kvalitātes vērtībā. Tas prasa ne tikai politisku gribu, bet arī sabiedrības izpratni un līdzdalību – spēju prasīt atbildīgus lēmumus un atbalstīt ieguldījumus veselībā kā ieguldījumus valsts nākotnē.
Autore ir Latvijas Pacientu organizāciju tīkla valdes priekšsēdētāja, Latvijas Hemofilijas biedrības valdes priekšsēdētāja.
