Nora Ikstena.
Šajā neticami auglīgajā maijā Imanta Ziedoņa neklātbūtne izrādījās tikpat spēcīga kā klātbūtne
Maija novakarē Londonā pēclietus smaržains gaiss. Tuvējā parkā lidinās ūbeles, skrien un pastaigājas metropoles nogurdināti ļaudis. Bērni baro gulbjus, zosis un pīles. Sieviete čadrā ausij nesaprotamā valodā apsauc knēveļus, kuri savā starpā sarunājas angļu valodā. Uz soliņiem piesēdušie londonieši lasa laikrakstus, kuru pirmajā lappusē musulmaņu teroristu nogalinātais britu kareivis. Pasaule iet savu gaitu.
Turpat, tajā mirklī, mājā pie parka tikko sanestas ziedošas ievas, suņuburkšķi un smaržīgi zari, purpura ziediņiem rotāti. Telpā ar latviskiem ornamentiem ienācis maijs un ziedonis. Pavisam drīz te pulcēsies ļaudis, kas pieminēs dzejnieku Imantu Ziedoni. Latvieši, kuri dažādu iemeslu dēļ dzimtenē nedzīvo. Viņi runās un domās par dzejnieku no bērnības līdz mūžībai, bet, dzejnieku pieminēdami, viņi pieminēs arī Latviju.
