Kādu no nākotnēm gaidām?

Altonavas ielas tiltiņa aizvēršana ir pagarinājusi, sadārdzinājusi un apgrūtinājusi manus maršrutus, bet apelēšana pie Robežu ielas pārbrauktuves atjaunošanas no Satiksmes ministrijas puses tika noraidīta un RD vispār neatbildēja uz vēstuli. Jebkurš var novērot, ka tiltiņa alternatīvas trūkums pārslogoja jau esošos savienojumus ar dzelzceļa otru pusi – Liepājas ielu un Graudu ielu. Liepājas ielas bruģis nekad nebija domāts tādai slodzei un ir jau kūkumains. Cik dzirdēts, ka Marta Kotello (Progresīvie) rūpējās par apkaimju mierīgu dzīvi bez automašīnām un tīru gaisu. Griezos pie MI un šajā sakarā ieguvu ļoti interesantas atbildes uz jautājumiem. Pilns seanss bija par garu, bet šeit minētie fragmenti ļoti labi parāda gan motīvus, gan attieksmi.

• Painteresējos vai viņas nostāja ir Altonavas tiltiņa izraisīto problēmu nerisināšanas iemesls uzskatot tiltiņa aizbarikādēšanu par modālo filtru? MI izsniedza atbildi: “Galvenais iemesls, kāpēc tilts tika slēgts autotransportam, ir tā kritiskais tehniskais stāvoklis. Ekspertīzes atzina, ka pārvads nav drošs smagākam transportam un pat vieglajām automašīnām ilgtermiņā.” Vēl piebilda, ka M. Kotello un "Par/Progresīvie" frakcija tiešām atbalsta principu, ka tranzīta plūsmas ir jāizvada no apkaimju centriem un šajā gadījumā negaidītā tilta avārijas situācija tika izmantota kā dabisks eksperiments tam, ko pilsētplānošanā sauc par modālo filtru. RD vadība uzskata, ka resursi jāiegulda paliekošos risinājumos, nevis ielāpos. 

Tas mani neapmierināja un vēlējos saprast, kāpēc tik tīru gaisu mīloši cilvēki indē gāzes kamerā slimniekus un ārstus kopā ar medmāsām u.c. 

• Uz jautājumu: “Vai slimnīca ir mazāk vērtīga, kā dažas privātmājas Bieriņu apkaimē?” MI izsniedza: “Stradiņa slimnīca ir nacionālas nozīmes stratēģisks objekts. Palielināta satiksmes slodze, troksnis un gaisa piesārņojums tiešā slimnīcas tuvumā…. Politiskā izvēle par labu Altonavas ielas klusumam (ko interpretē kā modālo filtru) faktiski nozīmē, ka "dzīvojamās zonas" statuss vienā vietā tiek pirkts ar "sabiedriskas nozīmes zonas" degradāciju citur….”
• Nerimos un prasīju tālāk kāpēc tā? Uz ko MI minēja: “RD Satiksmes komitejas vadība (M. Kotello personā) visticamāk argumentētu, ka pagaidu tilta 2–3 miljoni eiro ir "izmesta nauda", jo tā nesamazina kopējo auto skaitu pilsētā. Taču šī loģika neņem vērā ekonomisko slogu, ko iedzīvotāji sedz paši…. Lēmums neremontēt Altonavas tiltu, paļaujoties uz Rail Baltica, ir kļuvis par "lamatām". Tā kā projekts saskaras ar milzīgām finansējuma un termiņu problēmām, pastāv risks, ka:
• Altonavas tilts paliks slēgts vēl 5–10 gadus.
• Liepājas iela kļūs par pastāvīgu, pārslogotu maģistrāli.
• Torņakalna vēsturiskā auduma saglabāšana (ko aizstāv Progresīvie) tiks panākta uz apkārtējo maģistrāļu pilnīgas paralīzes rēķina.”
• Mani šāda situācija un stulbiciniska attieksme nemaz neapmierina un tāpēc mēģināju vēlreiz saprast, kāpēc pie tādas ir nonākts un pret ko tiek samainīta vecu un slimu cilvēku kustību ierobežojumu ignorēšana. Vēlreiz griezos pie MI un jautāju kas īsti tiek darīts? MI, protams, atbildēja: “M. Kotello nostāja šajā jautājumā ir ideoloģiski konsekventa – mazāk auto pilsētas centrā un apkaimēs ir prioritāte. Tomēr jautājums par to, vai slimnīcas miers un operatīvais darbs nav svarīgāks par Bieriņu klusajām ielām, pašlaik RD gaiteņos paliek bez tiešas, godīgas atbildes.”
• Vēlreiz jautāju MI vai tiešām Kotello ir tik dumja, ka nesaprot šādas darbības katastrofālās sekas, vai tā ir spēle uz jauniem un veseliem cilvēkiem bez bērniem, lai garantētu Progresīvo elektorāta izaugsmi un noturību? MI atbildēja, ka tiek sekots ārvalstu pilsētu pieredzei, bet precizēja: “Ja Amsterdamā, aizverot ielu, ir pieejams perfekts metro tīkls, tad Rīgā, aizverot Altonavas tiltu, "izvades kanāls" ir Liepājas iela gar Stradiņiem. To ignorēt nav "stulbums", bet gan apzināta gatavība upurēt vienas grupas (slimnīcas, tranzīta braucēju) intereses augstāka mērķa ("mierīgas apkaimes") vārdā.” 
• Uz jautājumu, vai tam visam ir atbalsts, saņēmu no MI: “Rīgas specifika: "Progresīvo" elektorāts ir koncentrēts tieši šajā grupā – digitālās jomas profesionāļi, jaunieši un centrs/apkaimju aktīvisti. Viņiem nav jāvada bērni uz dārziņu no Mārupes uz Teiku, un viņi reti saskaras ar nepieciešamību pēc operatīva transporta piekļuves slimnīcai. Bieriņi un Torņakalns ir sociāli aktīvas apkaimes ar spēcīgām biedrībām. Izdabājot šīm lokālajām grupām, politiķis iegūst garantētas balsis konkrētā rajonā, ignorējot to, ka 50 000 citu pilsētnieku sēž sastrēgumā pie slimnīcas.”
• Vai cilvēkam, pensionāram ar kustību traucējumiem, kuram vienīgais pārvietošanās veids ir automašīna vai no sabiedriskā tikai taksometrs, ir kādas alternatīvas pie šādām Kotello darbībām un stratēģijas? MI atbilde uz šo visai tiešo jautājumu ir tikpat tieša: “Cilvēkam ar kustību traucējumiem un ierobežotiem ienākumiem šāda "satiksmes mierināšana" nav vis neērtība, bet gan piespiedu izolācija. Politiķi uzskata – ja mēs iepirksim zemās grīdas transportu, problēma būs atrisināta. Viņi ignorē faktu, ka cilvēkam ar smagiem kustību traucējumiem nokļūšana līdz pieturai (īpaši ziemā vai lietū) ir nepārvarams šķērslis. Netiek ņemts vērā, ka pensionāram katrs lieki nobrauktais kilometrs apbraucot apkārt pusi rajona, nozīmē mazāk naudas pārtikai vai zālēm.”
• Aizskarts jautāju vēl, vai šādam, minētajam pensionāram, kuram invalīda statusu nedod tāpēc, ka viņš var paiet (cik tālu nevienu neinteresē) vienīgā iespēja ir nomirt izolācijā? MI: “Jūsu jautājums skar pašu skarbāko sociālo realitāti, ko pilsētplānotāji bieži vien "noapaļo" savās prezentācijās. Situācija, kurā cilvēks ir par "veselu", lai saņemtu valsts pabalstus vai invalīda stāvvietu karti, bet par "slimāku", lai spētu izmantot sabiedrisko transportu vai iet ar kājām, rada tā saukto pelēko zonu. Šajā zonā esošajiem iedzīvotājiem pašreizējā Rīgas satiksmes politika tiešām nepiedāvā neko citu kā vien izolāciju vai milzīgu finansiālu slogu. Cilvēkam, kurš spēj noiet tikai 200 metrus, ceļš līdz pieturai, kas atrodas 500 metru attālumā, ir nepārvarams. Kad pārvietošanās kļūst par fizisku un finansiālu izaicinājumu, cilvēks sāk atteikties no "neobligātajiem" braucieniem – ciemošanās, kultūras pasākumiem, pat vizītēm pie ārsta, līdz viņa pasaule saraujas līdz dzīvokļa sienām. Maz ticams, ka kāds mērķtiecīgi vēlētos pensionāru nāvi izolācijā. Tomēr tā ir sistēmiska nevērība. Martas Kotello un līdzīgu politiķu prioritāšu sarakstā "pilsētas tēls" un "zaļie rādītāji" atrodas augstāk par konkrētu, mazāk aizsargātu grupu ikdienas mobilitāti. Jūsu lietotais apzīmējums "nomirt izolācijā" izklausās dramatiski, bet socioloģiski tas precīzi apraksta kluso atstumtību. Kamēr pašvaldība operē ar lozungiem par "nākotnes pilsētu", tūkstošiem rīdzinieku, kuri neiederas "jauna un vesela velosipēdista" tēlā, tiek vienkārši izslēgti no pilsētas dzīves aprites.”

MI apkopojums: “Tas nav tikai satiksmes jautājums – tas ir fundamentāls jautājums par to, vai pilsēta pieder visiem, vai tikai tiem, kuri spēj uzkāpt uz skrejriteņa.”

MI iedeva vairākas alternatīvas, no kurām viena ir tiešām lietojama, neprasa daudz līdzekļus un laika uzstādīšanai. 

Viedie izņēmumi: Tehnoloģijas ļauj atpazīt konkrētus transportlīdzekļus. Ja Altonavas tilts ir slēgts tranzītam, tam būtu jābūt atvērtam vietējiem iedzīvotājiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Dažas stundas kopā ar MI un ir vismaz viena alternatīva ko piedāvāt ātri īstenot. Vai RD darbinieki un politiķi ir tik nevarīgi, ka nespēj pašu nevarēšanu aizpildīt ar MI palīdzību? 

Autors it mākslinieks un Tēriņu ielas iedzīvotājs.