Matīss Groskaufmanis.
Latvijā jaušamas cerības par Krieviju kā irstošu valsti, taču tām grūti piekrist, ielūkojoties kaimiņvalsts iekšienē
Līdzīgi kā globālā sasilšana vai pasaules gals, Krievijas intereses Latvijā ir viens no plašāk tiražētajiem tematiem un sabiedrības zemapziņas fobiju kairinājumiem. Likumsakarīgi - protesta akciju viļņi Maskavā izraisījuši saasinātu jutību un neizsīkstošas atbalsis latviešu medijos. Starp paranojas piesātinātiem virsrakstiem sazīmējami arī centieni atkodēt neapmierināto maskaviešu motivācijas un pareģot politiskā režīma bezizeju, piesardzīgi pasniedzot Krieviju kā baisu kaimiņvalsti konstantā pārmaiņu priekšvakarā.
Esot īstermiņa maskavietim, vairākums protesta akciju paslīd garām, gandrīz nemanot. Uzturos jaunizveidota izpētes institūta-domnīcas burbulī, kas filantropiskās izcelsmes dēļ iemieso progresīvu izglītības modeli un neatkarību. Ikdienā sarunājos angliski, vakaros mācos krievu valodu, kas Latvijā pamatskolas laikā bija tik «pašsaprotama», ka netika pietiekami pasniegta. Dzīvoju pilsētas centrā, bet lielāko daļu laika pavadu apsargātā institūta iekšpagalmā - nemaskaviskā radošās klases miera oāzē desmit minūšu attālumā no Kremļa. Mītiņu, akciju un protestu klātbūtne nojaušama, aprunājoties ar biedriem vai vērojot pūļa kontroles instrumentu mobilizāciju ielās. Maskava ir milzīga, un simt tūkstošu akcija uz padsmit miljoniem iedzīvotāju ir tikai daļa no lielpilsētas potenciālā neapmierinātības izvirduma.
