Lauma Paegļkalna. Publicitātes foto.
Kāds runā pie mikrofona. Teikums nav pabeigts. No zāles izskan replikas, smiekli, aplausi vai demonstratīva trokšņošana. Runātājs apklust vai cenšas turpināt, bet vārdi jau pazuduši kā sauciens tuksnesī. Tā nav aina no politiskās satīras seriāla.
Taču aiz trokšņa slēpjas vēl kāda daudz nopietnāka problēma – pieaugošā vieglprātība attiecībā pret patiesību.
Vai nav tā, ka, slēpjoties aiz vārda brīvības, daļā politiskās retorikas arvien biežāk dzirdam nekritiski paustas puspatiesības, pat klajus melus, ignorējot faktus, ignorējot nepieciešamību pārbaudīt informāciju un noskaidrot patiesību? Vai mēs paši nepiedalāmies dezinformācijas viļņa radīšanā, kas ar katru reizi kļūst arvien lielāks?
Jautājums nav par to, kura puse ir “labā” vai “sliktā”. Jautājums ir daudz fundamentālāks: vai mēs vēl zinām, kas ir politiskā doma un kā tā jāpauž? Vai mums ir apziņa, ka debašu kultūras erozija nav tikai estētiska problēma, bet nopietns šķērslis gudru, pārdomātu un ilgtspējīgu lēmumu pieņemšanai?
Debates arvien biežāk kļūst nevis par vietu, kur meklēt patiesību, bet par telpu, kurā tiek veidota uztvere – reizēm apzināti, izmantojot manipulāciju, puspatiesības un sagrozītus faktus. Un te vairs nav runa par asu politisku retoriku vai viedokļu dažādību.
Te ir runa par robežu, kuru nedrīkst pārkāpt. Vai mēs šai robežai jau esam bīstami pietuvojušies?
No agoras līdz parlamentam: debašu kultūras senās saknes
Lai saprastu, kas zaudēts, vispirms jāsaprot, kas reiz pastāvējis.
Senajās Atēnās agora – tirgus laukums pilsētas sirdī – bija ne tikai komercvieta, kur satikās tirgotājs un pircējs, bet demokrātijas dzimšanas telpa. Brīvie pilsoņi pulcējās, lai debatētu, spriestu un pieņemtu lēmumus par kopīgām lietām. Aristotelis rakstīja, ka cilvēks pēc savas dabas ir politisks dzīvnieks – būtne, kas dzīvo kopienā un piedalās tās pārvaldībā ar vārda un argumenta palīdzību. Vārds nebija tikai tiesības – tas bija pienākums.
Romā šo principu attīstīja vēl tālāk. Marks Tullijs Cicerons uzskatīja, ka spēja Senātā runāt pārliecinoši un cienīgi nav tikai talants, bet augstākais pilsoniskais pienākums. Viņa darbs De Oratore uzsver, ka retorikas mākslai jākalpo valsts labumam, nevis runātāja ego. Cicerons rakstīja, ka labs runātājs ir arī labs cilvēks – vir bonus dicendi peritus (tulkojumā: labs cilvēks, kurš ir prasmīgs runātājs). Retorika bez ētikas ir demagoģija.
Vēlāk Vestminsteras parlamentārā tradīcija nostiprināja principu, ka runātājam ir tiesības tikt uzklausītam bez neciešama fona trokšņa. Priekšsēdētājs ir institucionāls garantētājs tam, ka viedoklis tiek sadzirdēts. Tas nav tikai procedūras jautājums – tas ir demokrātiskas civilizācijas pamats.
Latvijas politiskā kultūra: skaitļi, kas nemelo
Debašu kvalitāte nav atrauta no politiskās kultūras kopumā. Politologs Daunis Auers ir norādījis uz satraucošu ainu: Latvijā tikai 3,2 % iedzīvotāju ir pilsoniski aktīvi, proti, informēti, iesaistīti un apmierināti ar sistēmu. Eiropā šis rādītājs vidēji ir 25,7 %, Igaunijā – 19,6 %. Vienlaikus gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju ir neapmierināti un neaktīvi. Eirobarometra dati rāda, ka politiskajām partijām Latvijā uzticas vien aptuveni 6 % iedzīvotāju.
Šie skaitļi atspoguļo ne tikai vilšanos, bet arī attālināšanos no līdzdalības. Ja sabiedrības uzticēšanās jau tā ir trausla, tad katra nekontrolēta, manipulatīva un nepatiesos apgalvojumos balstīta parlamentārā epizode šo plaisu tikai padziļina.
Kad debates pārvēršas trokšņa sacensībā
Politikas sēdēs arvien biežāk redzams, ka runātājs tiek pārtraukts ar replikām, aplausiem vai demonstratīvu trokšņošanu, vēl pirms viņš ir pabeidzis domu. Šādās situācijās arguments netiek izvērtēts, tas vienkārši netiek sadzirdēts. Ir kaut kas sliktāks par vāju argumentu: arguments, kas netika pateikts līdz galam, jo tam netika dota iespēja izskanēt.
Runātāja pārtraukšana nav tikai pieklājības trūkums. Tā signalizē, ka otra viedoklis nav svarīgs. Tad debates kļūst par paralēlu monologu virkni, kur katrs runā savējiem, nevis ar oponentu. Šādā atmosfērā sarežģīti likumprojekti netiek patiesi izvērtēti, mazākuma perspektīvas netiek sadzirdētas, un lēmumi tiek pieņemti skaļuma, nevis argumentu kvalitātes vārdā. Rezultātā sabiedrība redz cīņu, nevis pārvaldību.
Taču aiz trokšņa slēpjas vēl kāda daudz nopietnāka problēma – mūsu pieaugošā vieglprātība attiecībā pret patiesību.
Politiskā kultūra nevar būt veselīga, ja tā nav balstīta patiesībā
Bez patiesības tā kļūst par tukšu troksni.
Vārda brīvība ir demokrātijas pamats. Tā dod tiesības runāt, kritizēt, iebilst un arī kļūdīties. Taču vārda brīvība nav vairogs apzinātai maldināšanai. Tā nedod tiesības sistemātiski deformēt realitāti, radīt nepatiesus naratīvus vai manipulēt ar sabiedrisko domu.
Politikā, protams, pastāv retorika. Politiskā runa var būt krāsaina un emocionāla, tajā var izmantot dažādas izteiksmes formas un stilistiskus paņēmienus, jo politiķim ir plašs retorikas instrumentu klāsts – viņš var būt ass, pārliecinošs, var uzsvērt, interpretēt un izvēlēties, kā pasniegt faktus. Tas viss ir daļa no politiskās komunikācijas. Taču šie instrumenti nedrīkst kļūt par līdzekli manipulācijai un dezinformācijai.
Ja politiskā runa kļūst par šādu instrumentu, tā pārstāj kalpot sabiedrībai, proti, tā sāk to maldināt. Vārda brīvība vairs nekalpo demokrātijai, tieši pretēji, tā sāk to graut.
Cienīga debate nav vājuma pazīme
Tieši ētika ir tā robeža, kas nošķir pārliecināšanu no manipulācijas. Manipulācija nav mēģinājums pārliecināt ar argumentiem. Manipulācija ir mēģinājums ietekmēt bez patiesības, izmantojot emocijas, puspatiesības un sagrozījumus, lai panāktu efektu, nevis izpratni.
Arī asas debates pašas par sevi nav problēma. Problēma sākas tad, kad asumu un kritiku pret oponenta argumentiem aizstāj troksnis vai personiski uzbrukumi. Retorika, kas pārvērtusies apvainojumā, pārstāj būt arguments un sāk pazemot pašu runātāju.
Patiesa politiska diskusija prasa zināšanas, precizitāti un drosmi. Tā prasa spēju uzklausīt arī nepatīkamo, atbildēt uz to, kas patiesi ir pateikts, un reizēm pat atzīt, ka oponentam var būt taisnība. Tā prasa spēju saglabāt savstarpējo cieņu.
Tas nav vājums. Tā ir politikas augstākā forma.
Noslēgumā: vai četru gadu cikliskajā politikā ir cerība?
Politiskā kultūra pati no sevis nemainās. Tai nepieciešama sabiedrības prasība pēc kvalitātes. Šī prasība sākas ar vienkāršu gaidu formulējumu: mēs vēlamies politiķus, kas prot klausīties, ne tikai runāt un kas apzinās atbildību par katru pateikto vārdu.
Varbūt Ciceronam bija taisnība – labs runātājs ir labs cilvēks. Taču pirms runāt, jāprot klausīties un atbildēt ar cieņu. Un pirms klausīties, jāatzīst, ka otra cilvēka vārds, kas pamatots ar faktiem, nav drauds, bet ieguldījums kopīgajā domāšanā.
Latvija ir pelnījusi labāku politiku. Bet labāka politika sākas ar labākām debatēm. Un labākas debates sākas ar pavisam vienkāršu rīcību: ļaujiet otram ar cieņu pateikt savu domu līdz galam un atbildiet ar argumentiem, kas balstīti patiesībā, nevis manipulācijā.
Šobrīd, īpaši ņemot vērā vēlēšanu tuvumu, mēs redzam ļoti bīstamu tendenci – apzinātu manipulēšanu, balansējot uz vārda brīvības robežas, kur, formāli piesedzoties ar demokrātiskas tiesiskas valsts pamatbrīvībām, kas pašas par sevi ir būtiskas un aizsargājamas, tās tiek izmantotas negodprātīgi – nevis, lai stiprinātu demokrātiju, bet lai to grautu no iekšpuses. Un šī manipulācija nav nejauša, tā ir mērķtiecīga. Tās uzdevums ir primitīvs: šķelt sabiedrību, radīt troksni, sēt neuzticēšanos un galu galā virzīt mūs prom no demokrātiskas valsts pamatiem, soli pa solim prom uz kaut ko daudz autoritārāku.
Tāpēc satraucošākais ir ne tik daudz tas, vai mēs spējam viens otru sadzirdēt, bet tas, cik apzināti tiek spēlēts uz cilvēku emocijām, bailēm un ievainojamībām, jo apzināti tiek atlasīti atsevišķi fakti vai epizodes, nereti arī reāli jautājumi, taču veids, kā tie tiek izrauti no konteksta un pasniegti, tos pārvērš par manipulācijas instrumentu. Tie kļūst par provokāciju, apzināti radītu haosu un mēģinājumu diskreditēt institūcijas, vienlaikus veidojot priekšstatu par Latviju kā neizdevušos valsti.
Un tieši šeit sākas atbildība.
Diskusijai, kritikai un debatēm ir sava vieta un laiks, jo tās ir demokrātijas pamats. Taču līdztekus tam pastāv arī valstiska atbildība, proti, spēja apzināties brīdi, kad kritika vairs nestiprina sistēmu, bet kļūst par instrumentu, kas grauj pašu valsti.
Mēs nevaram atļauties ieiet naratīvā par “neizdevušos valsti”, jo tas nav stāsts par mums. Tas ir stāsts, kas ir izdevīgs tiem, kas vēlas mūs vājināt.
Tāpēc šobrīd divkārša modrība ir īpaši svarīga: no politiķiem tā ir atbildīga, patiesībā balstīta retorika, savukārt no sabiedrības – spēja domāt līdzi, klausīties, vērtēt un nepazaudēt kritisko skatījumu. Turēt acis un ausis vaļā.
Demokrātija nesabrūk vienā dienā, tā sāk brukt brīdī, kad mēs pārstājam pamanīt, kā ar mums manipulē.
Autore ir Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre, Rīgas domes deputāte (JV).
