Gaida Kalniņa šogad 14.jūnijā. Foto no Dzintara Kalniņa personīgā arhīva.
Gaidas Kalniņas, Latgales priekšpilsētas politiski represēto biedrības biedres, runa šogad 14. jūnijā atceres pasākumā pie Šķirotavas stacijas
Mani sauc Gaida Kalniņa. Man šogad decembrī paliks 90 gadu. Man ir seši mazbērni un pieci mazmazbērni. Mani mazmazbērni ir tādā vecumā, kādā biju es un mana māsa, kad mūs izsūtīja.
Ir briesmīgi apzināties, ka ar ukraiņu bērniem šobrīd notiek tas pats, kas notika ar mums.
Ar katru gadu Sibīrijas bērnu, kas pulcējas šeit, paliek arvien mazāk. Šodien vēlos jums īsumā izstāstīt, kā tas notika ar mani. Joprojām spilgti atceros 1941.gada 14.jūniju. Bija agrs – aptuveni četri vai pieci no rīta. Mēs dzīvojām blakus Mordangas dzirnavām, kuras mums iepriekš jau bija atņēmusi padomju vara.
Mūsu mājā ienāca sveši vīri - zaldāti. Neko nepaskaidrojot, mājiniekus uzmodināja un lika kravāt mantas trīs dienām. Mamma, vecmamma un vectēvs bija šokā un nesaprata, kas notiek.
