Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Mēs pārāk bieži cilvēkus, un it sevišķi tos tuvākos, objektivizējam un pārāk reti – subjektivizējam. Citiem vārdiem – uzvedamies pret cilvēkiem kā pret objektiem tā vietā, lai mēģinātu iejusties līdzcilvēkos. Empātijas vietā mēs izvēlamies pret cilvēkiem attiekties kā pret mantām vai lietām, nevilšus savā prātā noraidot iespēju, ka arī mans sarunu biedrs, partneris vai sliktākajā gadījumā (kaut gan diezgan biežā) dzīvesbiedrs ir vismaz tikpat dziļa un garīga būtne kā es pats.
Diezgan bieži sanāk pret cilvēkiem izturēties kā pret mantām, ko cenšamies ielocīt savas dzīves saprašanas čemodānā. Un ārkārtīgi dusmojamies, kad izrādās, ka tas nav iespējams; ka cilvēks izrādījies kas vairāk par lietu; ka arī tam, ko es gribu ielocīt savā čemodānā, ir pašam savējais, kur tas otrs cenšas ievietot mani.
