Kā mākslinieka Imanta Tillera darbos krustojas aborigēnu, vācu un latviešu diasporas tēmas

Imants Tillers ir viens no nozīmīgākajiem mūsdienu māksliniekiem Austrālijā, arī labi pazīstams ārpus tās. Mākslinieks ir saņēmis starptautiskas balvas, vairākas reizes bijis Osakas Triennāles balvas (zelta, sudraba, bronzas) un 2003. gadā pirmās Pekinas Biennāles izcilības balvas ieguvējs. 2005. gadā viņam tika piešķirts Jaundienvidvelsas Universitātes Sidnejā (UNSW Sydney) goda doktora grāds.

Mākslinieka Imanta Tillera portrets. Foto — Corinna and Dylan

Tillera darbi ir bijuši izstādīti visā pasaulē — Documenta 7 Kaselē (1982), Venēcijas Biennālē (1986), Sanpaulu Biennālē (1975) un daudzos muzejos, kā piemēram, Karaliskajā mākslas akadēmijā Londonā, Monterrejas muzejā Meksikā, Austrālijas Nacionālajā mākslas galerijā Kanberā u.c.

Viņa gleznas atrodas respektablās kolekcijās: Metropolitēna Mākslas muzejā Ņujorkā, Teita Modernās mākslas muzejā Londonā, muzejos — Detroitā, Madridē, Rīgā, Parīzē, Helsinkos, Tokijā, Austrālijā un Jaunzēlandē.

Viena no visplašākajām mākslinieka darbu izstādēm patlaban aplūkojama Vācijā — Neienštatē pie Koheras, Šafstalles muzejā — bijušajā aitu stallī.

Izstādīti 78 darbi, no kuriem 57 ir Tillera darbi, bet 9 darbus Tillers gleznoja kopā ar aborigēnu mākslinieku Maiklu Nelsonu Džagamaru (Michael Nelson Jagamara) un vēl skatāmi 12 dažādu aborigēnu mākslinieku darbi no Tilleru ģimenes kolekcijas.

Šī izstāde ir Tillera radošo darbu pārskats, sākot ar The Vortex (1984) līdz monumentālajam jaunākajam darbam šajā izstādē — Zurückgelassen (Atstāts) 2025. Tas sastāv no 192 paneļiem un tā izmērs ir 304 x 569 cm, un šis darbs tika radīts speciāli šai izstādei, izceļot aborigēnu, vācu un latviešu diasporas tēmu krustpunktu.

Izmērā lielākais izstādes darbs Zurückgelassen (Atstāts), 2025, sintētiskā polimēra krāsa, guaša uz 192. audekļa paneļiem, nr. 116380–116571, 304.8 × 569 cm. Publicēts ar mākslinieka atļauju [Courtesy of the artist]. Foto Theo Schoo, Schoo’s Studio, Cooma, Australia

Visu izstādē redzamo darbu katalogu var skatīt Imanta Tillera mājas lapā: www.imantstillers.com/

Kā radās ideja par izstādi?

Stāsta mākslinieka meita Isidore Tillers (izstādes kuratore): «Izstāde Fierce Paradise ir personiskās saiknes un nejaušības rezultāts. Kad pirms 15 gadiem es pārcēlos uz Vāciju, lai turpinātu klasiskās mūzikas studijas, satiku Bleiku Tomsonu (Blake Thomson), amerikāņu kontrabasistu, un vēlāk mēs apprecējāmies. Nonācām Heilbronnā, kur mans vīrs ir Virtembergas kamerorķestra (WKO) vadošais kontrabasists. WKO ir gadu desmitiem ilga saikne ar muzeju Im Schafstall. Bleiks gadu gaitā muzeja direktoram Hubertam Savackim (Hubert Sawatzki) bija pieminējis, ka viņa sievastēvs ir mākslinieks. Pagājušajā pavasarī es pirmo reizi satiku Savacki un sīkāk iepazīstināju viņu ar Tillera mākslu. Viņš bija acīmredzami iespaidots. Hubertu (muzeja direktoru vairāk nekā 30 gadus) māksliniekiem un izstāžu tēmām piesaista intuīcija un spēcīga estētiskā izjūta. Kad viņš uzzināja par Tillera sadarbību ar Džagamaru, viņš bija pārliecināts, ka šie kopīgie darbi būs izstādes uzmanības centrā.»

Izstādes Fierce Paradise: Conversations with Aboriginal Art darbi ir personiski. Visas izstādē iekļautās gleznas (izņemot Ceļojums uz nekurieni, 2017) ir daļa no mākslinieka paša vai ģimenes kolekcijas; izstādē ir arī aborigēnu mākslinieku darbi, kurus Imants Tillers un viņa sieva ir iegādājušies gadu desmitiem ilgā laikā.

Mazā izmēra paneļu tehnika ļauj Tilleram veidot savus vizuālos stāstus, un uz izstādi Neieštatē atceļoja 1 tonna mazo paneļu četrās lielās kastēs, lai pēc tam šeit tos varētu salikt liela formāta darbos. Izmērā lielākais darbs ar nosaukumu Zurückgelassen (Atstāts), 2025, sastāv no 192 paneļiem, un tā izmērs ir 304 cm x 569 cm. Imants Tillers to radīja speciāli šai izstādei; tas ir sarežģīts, daudzslāņains darbs — vizuāli portreti, simboli, tekstu fragmenti. Kā saka profesors Mario Urlass: «ritmisku rakstu kolāža. [...] Neskaitāmi vārdi un teikumu fragmenti atkal rada nozīmes, kas vai nu stāv polāri pretstatā gleznieciskajiem motīviem, vai padziļina to saturu. Tādējādi rodas daudzbalsīga rezonanses telpa — vizuāla pārdomas par pašu cilvēku: domāšanu, atcerēšanos, šaubīšanos, cerēšanu.»

Ko par izstādi saka Tillers

«1963. gadā Jozefs Boiss (Joseph Beuys), Vācijas nozīmīgākais pēckara mākslinieks, sarīkoja personālizstādi savu draugu zemnieku, van der Grintenu, staļļos Klēvē. Izstādei Josef Beuys Fluxus: from the van der Grinten Collection tika dots apakšvirsraksts «staļļu izstāde». Instalāciju fotogrāfijas liecina, ka ēkas aploki bija iežogoti ar stiklu. Barības siles bija slēgtas, un zīmējumi un skulpturālu attēlu kastes bija novietotas uz to slīpajām virsmām. Jā, Jozefs Boiss!

Tāpēc man ir liels gods izstādīt savus darbus Šafstalla muzejā — bijušajā aitu stallī, kas celts 1770. gadā.

Atšķirībā no Boisa, es esmu savas mākslinieka karjeras pēdējā posmā. Tomēr Boiss agrīnā norises vieta un karjera man joprojām rezonē. Kāds gods šeit prezentēt savus darbus! Piedzīvojums. Aitu stallī. Nesen savās piezīmēs atklāju, ka reiz rakstīju: «Jautājums ir istabā: vai kaut kā trūkst? Jā, un tā vienmēr trūks. Nav pilnīga «es». «Es» neeksistē. Lai kur es atrastos, es esmu tas, kā trūkst.»

Tāpēc citāti. Kāpēc ne citāti? Tāpēc citāti! Daži īslaicīgi, daži paliekoši. Šī «staļļu izstāde» pilnībā sastāv no citātiem. Citātu mežs. Īpaši tie, kas ir aborigēnu gleznās un atsauces uz to šajā izstādē. Protams, aborigēnu māksla reti tiek raksturota ar vārdu «citāts». Tā vietā viņu darbu aprakstīšanai tiek lietots mīklainais termins «sapņi». Un «sapņi» mūsdienu mākslas kontekstā tiek uzskatīti par ļoti oriģināliem. Un savā ziņā tie tādi arī ir. Kā es reiz atzīmēju: «Nav šaubu, ka vienīgais Austrālijas ieguldījums pasaules mākslas vēsturē divdesmitajā gadsimtā ir Austrālijas pamatiedzīvotāju māksla.» Un tomēr, ja mēs saprotam «sapņošanas» jēdzienu — aborigēnu mākslai nav nekāda sakara ar tā saukto «oriģinalitāti». Grūti satverams meklējums, kas dominēja divdesmitā gadsimta Rietumu mākslā. Nav pilnīga «es». «Es» neeksistē.

Michael Nelson Jagamara un Imants Tillers Mirdzums (Radiance), 2024 sintētiskā polimēra krāsa, guaša uz 42. audekļa paneļiem, nr. 114891–114932, 152.4 x 249 cm. Publicēts ar Jagamaras mantojuma un Imanta Tillera atļauju [Courtesy of Jagamara's estate and Imants Tillers]. Foto Theo Schoo, Schoo’s Studio, Cooma, Australia

Kā skaidroja kuratore un mākslas vēsturniece Kristīne Nikolsa: ««Sapņošana» patiesībā ir slikts un trivializējošs tulkojums šim sarežģītajam un visaptverošajam jēdzienam, kas vienlaikus ietver gan aborigēnu likumus, gan senču varoņu radīšanas laiku; laiku, kas, atšķirībā no Bībeles Ģenēzes grāmatas, tiek uzskatīts par mūžīgi risināmu, aptverot pagātni, tagadni un nākotni. Kad aborigēnu mākslinieki glezno, viņi atjauno savus sapņus un bieži vien varonīgos ceļojumus vai varoņdarbus, ko veica viņu sapņojošie senči, kuri radīja visas dabas parādības.»

Kopš 2001. gada man paveicās strādāt pie vairākām kopīgām gleznām ar Džagamaru. Šajā izstādē ir apskatāma septiņu kopīgu darbu sērija, ko Džagamara man bija sagatavojis, un es tos vēlāk pabeidzu gadu gaitā pēc viņa nāves 2020. gadā. Man bija grūti izlemt par nosaukumu darbu sērijai, kas balstīta uz viņa slavenāko gleznu Pieci sapņi (vai stāsti), 1985; Pēcnāves dzīve šķita piemērota.

Un ko es iemācījos no šī procesa? Labvēlīgu sapīšanos. Gandrīz neko! Un kāpēc? Tāpēc, ka katrā gleznā ir noslēpums. Katrs darbs, šķiet, iemieso konceptuālo mākslinieku Iana Bērna un Mela Ramsdena darbu Slepenā glezna, 1967.—1968. gads. Šīs gleznas saturs ir neredzams; satura raksturs un dimensija ir jāglabā pastāvīgi noslēpumā, tā zināma tikai māksliniekam. Bet šodien kvantu fiziķi — nesenā Scientific American numurā Into the Quantum Realm ir raksts par tēmu Nekā svars, kurā paskaidrots Arhimēda eksperiments. Tā «mērķis ir precīzāk nekā jebkad agrāk izmērīt tukšās telpas tukšumu». Patiesība, kas paslēpta tās aizklātajās sekās. Es kļūstu par «es», kas neesmu es.

Tas varētu attiekties arī uz Austrālijas pirmajām tautām, kuras tagad ir atzītas par vecāko nepārtraukto kultūru pasaulē, kuras pastāvēšanas vēsture sniedzas vismaz pirms 65 000 gadiem. Es, maza, pārejoša būtne, uzskatu, ka «citēšana» patiesībā ir «atjaunošanas» veids! Pagātnes saglabāšana dzīva. Tāpat kā aborigēnu mākslinieki tūkstošiem gadu uztur savus «sapņus» dzīvus, izmantojot atkārtošanu un citātus. REALITĀTE DARBOJAS ATKLĀTĀ NOSLĒPUMĀ.»

Imants Tillers, Blērgovrija, 2025. gada 16. septembris.

Prom no Sidnejas

Imants Tillers ir latviešu bēgļu — Dzidras un Imanta — bērns, kuri ieradās Austrālijā 1949. gadā. Imants piedzima Sidnejā 1950. gadā. 1972. gadā pabeidza Sidnejas Universitāti, ar izcilību iegūstot arhitektūras bakalaura grādu. Tas bija liels gandarījums vecākiem — vēlme pēc profesionālas karjeras bērniem. Studiju laikā viņš iepazinās ar savu nākamo sievu Dženiferu Sletjeri (Jennifer Slatyer), kura studēja tēlotājmākslu un arheoloģiju; abi apprecējās 1974. gadā.

No 1981. līdz 1987. gadam pāris dzīvoja nelielā dzīvoklī divstāvu mājā pie Mazā Siriusa līča (Little Sirius Cove) Sidnejā. Tieši šeit izveidojās Imanta audekla paneļu gleznošanas sistēma. Dženifera Sletjera savā grāmatā Biogrāfiskās piezīmes, vēlāk atzīmēja, ka «tieši audekla paneļu praktiskums, daudzpusība un pārvietošanas ērtība bija tas, kas ļāva to attīstīt laikā, kad Tillers arvien vairāk vīlās darbā pie liela mēroga audekliem.»

1996. gada beigās ģimene pieņēma pārsteidzošu lēmumu — no kosmopolītiskās Sidnejas pārcēlās uz mazo lauku pilsētiņu Kūmu (Cooma) pie Monaro upes Sniegotajos kalnos; pilsētiņu, kas ir pat mazāka par Neienštati Vācijā.

Tillers 2004. gadā rakstīja: «Tā kā man bija ierobežota interese par ainavu glezniecību, īpaši par «Austrālijas interjeru», tad pārcelšanās uz Kūmu iezīmēja jaunu darba posmu — ainavas apzināšana man ir kļuvusi neizbēgama.»

Arī šajā izstādē redzamie darbi ir viņa 1981. gadā izstrādātajā sistēmā — mazie, numurētie paneļi, kuru izmērs pārsvarā ir 25,4 x 35,6 cm, apvienojas, veidojot liela mēroga darbus.

Mākslinieks nekad neapstājas

Tillera daiļrades ceļš mainījās, pateicoties zīmīgai pieredzei 1969. gadā, kad viņš, vēl students būdams, piedalījās Kristo un Žannas Klodas leģendārajā mākslas projektā Wrapped Coast, One Million Square Feet, Little Bay Sidnejā, Austrālijā 1968.—1969. gadā. Šī pieredze iezīmēja viņa turpmākās attīstības sākumu kā konceptuālam māksliniekam, autoram, kuratoram un domātājam.

Kopš 70. gadu sākuma Tillers ir veidojis Austrālijas un arī starptautisko mākslas ainu. Viņa mākslas darbi ir redzami izstādēs kopš 1960. gadu beigām.

Tillera māksla ir vērsta uz reprodukciju ideju; pats viņš saka: «Darbu radīšana slāņos, atkārtošanās un variēšana ir manas mākslas galvenie pamati.»

Imants Tillers smeļ idejas no pagātnes — no māksliniekiem, dzejniekiem un rakstniekiem. Viņš savā mākslā neattēlo atsevišķus individuālus objektus, bet gan it kā jautā mums: kas ir visa dzīves esamību? Ko nozīmē vispār BŪT? Kas ir mūsu uzdevums?

Tillera daiļradē neatņemama daļa ir tekstam — no dažādu filozofu, rakstnieku un dzejnieku darbiem tiek citēti teikumi, frāzes un arī konceptuāli vēstījumi, kas atkal un atkal atkārtojas daudzās viņa gleznās. Teksts lielākoties angliski, bet ir arī franču, vācu un latviešu valodā. Savā mākslā viņš turpina meklēt indivīda vietu un atbildi uz jautājumiem — piederība, trimda, migrācija. Tilleru ļoti ietekmējusi franču simbolisma dzejnieka Stefana Malarmē (Stephane Mallarme) frāze: «kauliņu metiens nekad neatcels nejaušību» (a throw of the dice will never abolish chance). Kopš 90. gadu beigām šī frāze tiek citēta gandrīz katrā Tillera darbā kopš.

Tiktāl par tekstiem, bet Tillers savos darbos bieži kopē arī attēlus no citu mākslinieku darbiem, bet pārveido tos savā veidā. 

Starp māksliniekiem, kas iedvesmojuši Tilleru ir jaunzēlandiešu konceptuālists, reliģiskais mākslinieks Kolins Makkahons (Colin McCahon), itāļu metafiziskais gleznotājs Džordžo de Kiriko (Giorgio de Chirico), vācu mākslinieki Džozefs Boiss (Joseph Beuys) un Georgs Bāzelics (Georg Baselitz), austrāliešu mākslinieki Hanss Heisens (Hans Heysen), Freds Viljamss (Fred Williams), Susaku Arakava, Roberts Berijs, Zigmārs Polke, modernā aborigēnu papunja glezniecība.

Viņš izmanto arī fragmentus no latviešu mākslinieku darbiem. Te jāpiemin klasiķi: Ādams Alksnis, Vilhelms Purvītis, Voldemārs Matvejs, Gustavs Klucis, Zinaīda Lazda, Lūcija Garūta, Jānis Jaunsudrabiņš, Anšlavs Eglītis, Sigurds Vīdzirkste, Kārlis Zāle. Tillers citējis arī Vijas Celmiņas un Ilmāra Blumberga darbu fragmentus.

Tillera biogrāfiju jau no paša sākuma ir veidojuši jautājumi par dzimteni, identitāti un kultūras piederību — tēmas, kas joprojām dziļi caurstrāvo viņa daiļradi. Kā mākslinieks raksta savā darbā Credo: «...viena no Otrā pasaules kara negaidītajām sekām bija tā, ka es, latviešu pēctecis, sadarbošos ar Varlpiri (Warlpiri) aborigēnu cilts vecāko no Centrālrietumu tuksneša, Austrālijā.»

Tillers ir skaidri norādījis arī aborigēnu mākslas darbus kā savas daiļrades nozīmīgus objektus, ar kuriem viņš izvēlas dzīvot un strādāt.

Bet kas ir doma?

Laikā, kad Tillers dzīvoja Kūmā, sākās viņa ražīgās 20 gadus ilgās sadarbības attiecības ar Maiklu Nelsonu Džagamaru. Tillers bija «piesavinājies» aborigēnu mākslinieku gleznu elementus kopš astoņdesmito gadu vidus. Kā savā esejā Gleznotājs, kurš mīl grāmatas — Imants Tillers raksta Ians Maklīns (Ian McClean): «Džagamara un Tillers pirmo reizi satikās garā, nevis klātienē… kad Tillers pamanīja mākslas žurnāla reklāmu, kurā bija reproducēti Maikla Nelsona Džagamaru gleznas Oposuma sapnis fotoattēli. Tilleram bija «intuīcija», ka tā un Georga Bāzelica Forward Wind elementi «ir jāsavieno vienam ar otru un ka man ir jābūt viņu tikšanās katalizatoram».

Tillera darbi nav viegli un ātri atšifrējami. Manuprāt, skatot viņa mākslu, tiekam iesaistīti pārdomās. Mazliet svārstāmies, vērojot attēlu un vienlaicīgi lasot tekstu; valoda un attēls; lasīšana un skatīšanās. Varbūt mākslinieks meklē un skatītājam liek meklēt, kur ir robeža starp redzamo un neredzamo domu? Starp to, ko mākslinieks stāsta, bet ko skatītājs no sacītā uztver?

Greims Kultere-Smits (Graham Coulter-Smith) savā esejā to skaidro precīzi: «Tillera Varas grāmata ir postmoderna «grāmata», kurā attēli un teksts ir piesavināti vai citēti no avotiem Tillera pastāvīgi paplašinātajā bibliotēkā vai ņemti no ikdienas dzīves. Viņa gleznās citāti mijiedarbojas viens ar otru intertekstuāli gan atsevišķos darbos, gan dažādos darbos. Citētie fragmenti ir uzlikti, blakus novietoti, savijušies, mainīti un atkārtoti dažādos kontekstos un konfigurācijās.»

Imanta Tillera māksla ir intelektuāla, noslēpumaina, domāt un iztēloties aicinoša, un iespējams tieši tāpēc savā ielūgumā uz izstādi Imants raksta: «Viss sākas ar domām. Bet kas ir doma? Gleznojumi ir redzamas domas. Domas, kas vizualizētas caur materiālu — manā gadījumā gleznotas uz audekla paneļiem.»

Kas ir Tillera Varas grāmata? Iedvesmojoties no franču simbolista Stefana Malarmē, Tillers savu audekla paneļu sistēmu nosauca par Varas grāmatu. Tajā ir visi līdz šim Imanta radītie darbi un tie ir numurēti; katrs darbs ir šīs grāmatas lappuse. Grāmata, kas iesākta, bet neviens, ieskaitot mākslinieku pašu, nepateiks, cik daudz lappušu tai būs...

Vēl var paspēt

Cik tālu ir Neienštate pie Koheras? Nav nemaz tik tālu. Mazā pilsētiņa atrodas Bādenes-Virtembergas federālajā zemē Vācijas dienvidrietumos. Jūs vēl varat paspēt apskatīt izstādi un paši sev atklāt, kur slēpjas Imanta Tillera darba klusais diženums, kas uzrunā mūs nevis skaļi, bet bieži čukstot — slāņos, fragmentāri un atbalsīs. Izbaudiet šo sajūtu starp zināšanām un pārsteiguma brīnumu, starp patiesības meklējumiem, drošo skaidrību un šaubām...

Izstādes laikā galerijā tiek demonstrēta dokumentālā filma Ceļš uz nekurieni (Journey to Nowhere), kas tika uzņemta Tillera izstādei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2018. gadā; filmas režisore ir Antra Cilinska.

Izstādes Fierce Paradise: Conversations with Aboriginal Art kopskats. Foto — Ojārs Greste

Izstāde skatāma līdz 2026. gada 31. maijām.

Mežonīga paradīze: sarunas ar aborigēnu mākslu (Fierce Paradise: Conversations with Aboriginal Art). Museum im Schafstall in Neuenstadt am Kocher. No 2025. gada 26. oktobra līdz 2026. gada 31. maijam; kuratori — Huberts Savackis un Isidore Tillers.

Autore ir latviešu māksliniece Austrālijā.