Foto: Evija Trifanova, LETA
Pirms divpadsmit gadiem es Īrijā satiktu kādu bijušo kuldīdznieku. Uz manu jautājumu – kāpēc tu atbrauci šurp, viņš man skaidri un gaiši pateica – tāpēc, ka te man nečakarē smadzenes.
Ekspremjers Andris Šķēle kādreiz medijos izteicās – valsts esot jāvada kā uzņēmums. Tas nozīmē – mēs, iedzīvotāji, infrastruktūra, viss, kas atrodas sabiedriskajā telpā, esam resurss. Resurss, kurš jāapgūst un kas nes peļņu. Īpašniekam. Partijas logo gan bija jauks – ģimene ar bērniem – domas un rūpes par tautu. Konceptuāli – viss kārtībā un pa smuko. Un tad tika celti tilti, kas ieliecās, un būvēti ceļi par valsts naudu, kas sabruka, un realizēti megaprojekti, kas celtniecības procesa laikā sadārdzinājās par miljonu miljoniem, un daudz kas cits. Bet pēc kāda laika viņa dibinātā partija pašlikvidējās, lai nebūtu jāatmaksā valstij nauda. Un palika parādā mums visiem. Absurdi jau kādam tas var izklausīties – palikt parādā resursam.
