Ministru prezidents Māris Kučinskis preses konferencē par krīzes situāciju "ABLV Bank" uz žurnālistu jautājumiem atbild Ministru kabineta gaitenī. Foto: Evija Trifanova, LETA
Aizvadītas trauksmainas nedēļas Latvijas finanšu sektorā. Tagad, kad situācija ja ne gluži stabilizējusies, vismaz ap to virmojošās kaislības nedaudz pierimušas, varam parunāt par to, kā mums gāja. Finanšu jautājumus šoreiz atstāšu finansistiem un atbildīgajām institūcijām, un pievērsīšos citam klupšanas akmenim – kārtējai ķezai komunikācijā no valdības puses krīzes apstākļos. Un neizliksimies, ka tas, kas Latvijā noticis pēdējo nedēļu laikā, nebija krīze. Vismaz komunikācijas krīze tā bija pavisam noteikti.
Pēdējā laika notikumi kārtējo reizi pierāda jau zināmo – lai gan esam sagatavojuši neskaitāmus pārskatus, stratēģijas un dokumentus, neesam gatavi ne krīzes un pat ne nelielas ķezas komunikācijai.
Faktiski vienlaikus notika Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšana, ABLV darbības ierobežošana un Norvik bankas publiskās aktivitātes saistībā ar Latviju. It kā ar to vien nepietiktu, iestājas pilnīgs ļembasts arī publiskajā komunikācijā. Katrs runā, kas mēles galā, jaucot galvu un arvien vairāk satracinot sabiedrību. Ja objektīvi saprotams, ka tiesībsargājošās iestādes publiski nekomunicē par savām operatīvajām darbībām, tā jezga un dramatiskais izpratnes trūkums par situācijas nopietnību, ko vērojām no amatpersonu puses komunikācijas jomā, ir absolūti nepieņemams un liek apšaubīt gatavību nopietnākiem izaicinājumiem. Rezultāts? Izplatījušās vismaz simts - dažas muļķīgākas, dažas ticamākas - sazvērestības teorijas, dusmīgi cilvēki un kārtējo reizi iedragāts Latvijas tēls iedzīvotāju acīs.
