Ilustratīvs attēls no pixbay.com
Nule Jāņa Skuteļa šovā no cita jokdara Aleksandra Guzenko mutes izskanējušais joks par latviešu ieradumu vasarās nēsāt cepures, jo, redz, Krievija var iekarot un izsūtīt uz Sibīriju, tāpēc vienmēr jābūt gatavam, ir raisījusi vismaz divējādu atbalsi - vienus tas aizvaino, citi to aizstāv kā tiesības uz vārda brīvību. Es piekrītu, ka joki un joku izrādes ir neatņemama vārda brīvības daļa. Ne jau velti totalitāros režīmos cilvēki par jokiem vien varēja nonākt aiz restēm. Tomēr vārda brīvība, kā zināms, nav absolūta, un līdz ar to arī joki tādi nav.
Tas nenozīmē, ka Latvijas teritorijā, vai kādā no mūsu kaimiņvalstīm, kur cilvēki smagi cietuši izsūtīšanu uz Sibīriju un citu totalitāro režīmu pārestību dēļ, nedrīkstētu vispār jokot par šādām tēmām. Taču pastāv, kāda ļoti būtiska atšķirība - vai joks ņirgājas par noziegumu un pārestību veicējiem, vai tomēr par nevainīgiem upuriem un viņu ciešanām. Pirms vairākiem gadiem igauņu jokdari bija radījuši video, kurā par izsūtīšanu tika jokots kā par sengaidītu bezmaksas atvaļinājumu uz tālām zemēm. Proti, joka doma bija parādīt to absurdumu, līdz kādam, ja labi grib, var nonākt izsūtīšanu attaisnotāji, kādu diemžēl nav mazums arī mūsdienās.
