Foto: Evija Trifanova, LETA
Runājot par bērniem ar funkcionālajiem traucējumiem, mēs nereti lietojam jēdzienu “īpašie bērni” – šie bērni ir ļoti dažādi, katram ir savas iezīmes, un nodarbības var būt liels izaicinājums pedagogiem, jo reizēm nepieciešams atbalsts pat darbā ar vienu bērnu, nemaz nerunājot par grupu. Lai cik izcili būtu skolotāji, bez asistentu atbalsta nodarbības nav iedomājamas. Viņi veic apbrīnojamu darbu, apvienojot medicīnas māsas, skolotāja palīga, aukles, psihologa u.c. pienākumus. Diemžēl šie cilvēki nereti netiek pienācīgi novērtēti, turklāt ir sociāli neaizsargāti.
Bez asistenta nav iedomājams drošs un pilnvērtīgs darbs
Funkcionālie traucējumi var radīt arī hiperaktivitāti un ļoti mainīgu bērna emocionālo stāvokli. Bērns var būt neparedzams, tāpēc pedagogam var būt nepieciešams atbalsts, arī strādājot ar vienu bērnu individuāli, taču nodarbības nereti notiek grupās, kurās ir divi līdz pieci bērni. Skolotāju darbs nav viegls, taču, ja par pedagogu veikumu un ieguldījumu mēs lielākoties atceramies, tad tieši asistenti visbiežāk ir tie, kuri paliek novārtā, lai gan drošs un pilnvērtīgs darbs bez viņiem nav iedomājams.
