Ilustratīvs attēls
Galvenais skaitlis otrdienas ziņojumā par darba samaksu ir žilbinošs - vidējā mēnešalga 1. ceturksnī salīdzinājumā ar pērnā gada sākumu pieauga par 9,5%. Taču tas rāda vienpusīgu ainu par darba tirgū notiekošo. Kopējais darba algu fonds pieauga tikai par 0,6%, kas varbūt nav slikti brīdī, kad IKP naudas izteiksmē samazinājās par 1,3%. Šie it kā kontrastējošie algu dinamikas rādītāji atspoguļo faktu, ka darbinieku skaits pilnas slodzes ekvivalentā samazinājās par 8,2%, jo pastāvēja ierobežojumi un valsts atbalsts mudināja uz brīdi atstāt darba tirgu. Savukārt darba samaksas mediāna pieaugusi pat par 10,1%. Tātad straujāk par vidējo, tieši tas, ko var gaidīt brīdī, kad algu skalai “nogriezta” daļa no apakšas.
Straujais vidējās algas kāpums raksturo darvinisko “izdzīvo stiprākais” krīzes laika loģiku. Vārds “izdzīvošana” nav jāsaprot burtiski, runa ir par to, ka uzņēmumi patur konkurētspējīgākos darbiniekus jeb uzņēmuma kodolu, kas ir nepieciešams normālas darbības atsākšanai pēc jau gandrīz taustāmajām krīzes beigām.
