Foreles sapinušās birokrātijas tīklos

Uzņēmējs vēlas Rīgas jūras līcī  uzsākt foreļu audzēšanu, bet šai iecerei pretojas gan dabas aizsardzības eksperti, gan vietējie zvejnieki, gan vietējie iedzīvotāji, jo uzņēmējs paredz foreļu fermu atklātos sprostos, izmantojot novecojušu tehnoloģija, kas var ļoti slikti ietekmēt jūras vidi, kas jau tagad ir ļoti piesārņota.

Ap šo foreļu fermas ieceri jau bijušas neskaitāmas sanāksmes gan vietējā, gan nacionālā līmenī, saņemti daudzi ekspertu vērtējumi, uzsākts ietekmes uz vidi novērtējums. Tātad, patērēts jau gana daudz resursu, laikā, kad dzirdam skaļus aicinājumus samazināt birokrātiju. Un šis ir gadījums, kad no birokrātijas varēja izvairīties, ja vien pašam uzņēmējam būtu sapratne par savas uzņēmējdarbības raksturu vai atbildīgajām iestādēm būtu drosme pieņemt atbildīgu lēmumu. 

Ievads: viss bija zināms jau 2020. gadā

Lai izvērtētu, kādas piesārņojošās darbības ir pieļaujamas, nereti ir jāiziet sarežģīti procesi. To ievērojami atvieglo tas, ja valsts iestādes jau iepriekš ir veikušas izvērtējumu un izstrādājušas rekomendācijas. Tāds dokuments, piemēram, ir ar Ministru kabineta  2020. gada 21. maija rīkojumu Nr. 232 apstiprinātais Jūras plānojums Latvijas Republikas iekšējiem jūras ūdeņiem, teritoriālajai jūrai un ekskluzīvās ekonomiskās zonas ūdeņiem līdz 2030. gadam. Šajā dokumentā ir pieminētas arī foreļu fermas atklātos sprostos: 

"Būtisku negatīvu ietekmi uz vidi rada zivju akvakultūra atklātos sprostos, jo audzēšanas procesā lietotā un neizmantotā zivju barība, vielmaiņas galaprodukti un medikamenti palielina jūras eitrofikācijas slogu un ietekmē dabīgās populācijas. Tādēļ tā nav pieļaujama Rīgas līcī, ņemot vērā jau esošo eitrofikācijas līmeni."

Rīgas jūras līcis ir viens no piesārņotākajiem jūras reģioniem Eiropā, kas cieš no lielas antropogēnās slodzes - barības vielām, tas ir, slāpekļa un fosfora savienojumiem, kas jūrā nonāk no upēm, kas nes līdzi lauksaimniecības mēslojuma atliekas un sadzīves notekūdeņus. Tāpēc mūsu valsts uzdevums ir piesārņojumu samazināt, un nekādā gadījumā - palielināt!  

Tāpēc, ņemot vērā šo, būtu loģiski, ka valsts iestādes piemēro vienkāršu principu: ja plānojums kādu rīcību nepieļauj, tas to neatļauj. Un atbilde ir “nē”.  

Tomēr tā nenotika. Tā vietā sākās ceļojums cauri Latvijas birokrātijas tīkliem, kas aizņems vairākus gadus, iesaistīs vismaz trīs ministrijas, neskaitāmus ekspertu atzinumus, publisku konkursu, un atbildīgo iestāžu lēmumu, kas vainagosies ar IVN programmu, kura – izlasiet uzmanīgi – atzīst, ka Jūras plānojums atvērtos sprostus Rīgas līcī nepieļauj, bet ieceres izvērtēšanas procesu turpinās tik un tā.

Pirmais tīkls: par spīti daudziem “nē”, atbildīgā iestāde lemj, ka foreļu fermas iecerei vajag pilnu ietekmes uz vidi novērtējumu. 

Labticīgi pieņemsim, ka uzņēmējs, kas iecerēja foreļu fermu atklātos sprostos Rīgas jūras līcī netālu no Mērsraga un Rojas, nepārvalda normatīvo aktu sistēmu un nezināja par  Jūras plānojumu. Viņš griezās Valsts vides dienestā, vēloties saņemt sākotnējo ietekmes uz vidi novērtējumu. Viņa iecere bija divos laukumos Rīgas jūras līcī pretim Rojai un Mērsragam izvietot 30 sprostus vairāk kā 500 ha platībā. Šajos sprostos dzīvotu foreles, kas saņemtu barību, bet zivju izdalījumi nonāktu jūras ūdenī un tiktu aizskaloti tālāk (dzīvie organismi savā biomasā  pārvērš tikai 1/10 daļu no uzņemtās barības, pārējo tie pārstrādā un izelpo, uzčurā un izkakā). 

Ikvienam ekspertam, kas lasa sākotnējo IVN, tas šķiet negatīvs vairāku iemeslu dēļ. Plānotā foreļu audzēšanas ferma atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā — Rīgas jūras līča rietumu piekrastes Natura 2000 zonā — kur jau esošais eitrofikācijas stāvoklis ir novērtēts kā slikts, un Dabas aizsardzības pārvalde izsaka bažas par nelabvēlīgo ietekmi uz aizsargājamo teritoriju. Latvijai saskaņā ar ES direktīvu un HELCOM saistībām ir jāsamazina slāpekļa un fosfora slodze, bet fermas gadā radītu papildu slāpekļa un fosfora piesārņojumu. Iecere ir pretrunā ar Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas (HELCOM) izstrādātajām rekomendācijām par ilgtspējīgu akvakultūru - aļģu, gliemju, garneļu vai zivju audzēšanu cilvēka kontrolētos apstākļos Baltijas jūras reģionā, kas Latvijai kā HELCOM Konvencijas dalībvalstij ir jāievēro. 

Papildus tam plānotā teritorija daļēji atrodas kuģošanai rezervētajā zonā, militārā jūras novērošanas iekārtu aizsargjoslā, kā arī tūrismam nozīmīgā vietā. Latvijas Hidroekoloģijas institūts konstatē būtiskas kļūdas iesniegumā: uzņēmums lēsa, ka reālais barības patēriņš 10 000 t foreļu ražošanai būtu 8 000 t. Protams, foreles nepārtiek no ūdens, un dzīvnieki nav pārāk efektīvi barības vielu pārstrādē - 1 kg miesas saražošanai viņiem vajag 10 reizes vairāk ēdiena. Tas nozīmē, ja ražot 10 000 t foreļu gadā, vajag 100 000 t barības, kas protams, ietekmē visus slodzes aprēķinus. Uzņēmējs ir kļūdījies skaitļos? Īsti nesaprot, ko nozīmē zivju ferma? Apzināti maldinājis? Uzņēmējs iesniegumā VVD saka, ka sagaidāmās emisijas ūdenī ir 150-200 t slāpekļa un 14-20 t fosfora dažādos savienojumos. Latvijas Hidroekoloģijas institūts aprēķina: ja sagaidāmais barības patēriņš nav līdz 8 000 t, kā norādīts Iesniegumā, bet ir 100 000 t (atbilstoši vispārpieņemtai metodikai), tad sagaidāmā slodze ir krietni lielāka: plānojot izaudzēt 10 000 t foreļu ir jārēķinās vismaz ar 400 - 600 t slāpekļa un 50 -100 t fosfora emisijām gadā. 

Šis sākotnējais IVN atklāj arī sistēmisku problēmu VVD procedūrā - iestāde neveica Jūras plānojuma atbilstības pārbaudi kā obligātu pirmo soli iesnieguma pieņemšanā. Jūras plānojums parādās tikai VSIA "Latvijas Jūras administrācijas" un citu iestāžu atzinumos. Ja Jūras plānojums ir nopietns telpiskās attīstības instruments, tam jādarbojas kā automātiskam filtram jau pirms IVN process sākas. 

Rezultātā iestāde pieņēma lēmumu veikt pilnu IVN:  nevis tāpēc, ka iecere ir perspektīva, bet gan tāpēc, ka sākotnējais izvērtējums pēc būtības nav paredzēts galīgam lēmumam — tas tikai nosaka, vai būtiska ietekme varētu pastāvēt, un šeit atbilde ir nepārprotami "jā". Pilns IVN process radītu labāk juridiski pamatotu atteikumu ar zinātniskiem datiem, kas iesniedzējam liegtu apstrīdēt lēmumu formālu iemeslu dēļ. Praksē tas nozīmē: sākotnējais IVN pasaka, ka “šī iecere ir ļoti problemātiska”, bet pilnais IVN radīs zinātnisko dokumentāciju, kas nepieciešama, lai lēmumu aizstāvētu tiesā.

Tā vietā, lai uzņēmums rūpīgi izlasītu šo atzinumu, viņš tomēr dodas uz priekšu.

Otrais tīkls: Ministru kabinets nolēmj izsolīt divas jūras teritorijas akvakultūras attīstībai. 

2024. gada 13. augustā Ministru kabinets pieņēma rīkojumu Nr. 664 "Par divu laukumu noteikšanu Baltijas jūras Rīgas līcī akvakultūras darbībai nepieciešamo sprostu un citu iekārtu ierīkošanai un ekspluatācijai". Rīkojums noteica divus konkrētus laukumus – pie Mērsraga un pie Rojas.

Pats rīkojums gan paredzēja, ka tiesības izmantot šos laukumus būs iegūstamas "pēc paredzēto darbību ietekmes uz vidi novērtējuma". Iestādes un eksperti uzelpo un klusītām saka: nu IVN šo ieceri noraidīs. Uzelpo arī uzņēmējs, kurš saredz cerību stariņukā solījumu turpināt iesākto. Uzelpo arī uzņēmējs, kurš saredz cerību stariņu -  Ministru Kabinets rīkojumā neielika atsauci uz Jūras plānojumu, brīdinot par uzņēmējdarbības veidiem, ko tas nepieļauj.

Ir divi loģiski skaidrojumi. Pirmais: kāds bija pārliecināts, ka IVN process tomēr atradīs ceļu, kā šo darbību atļaut. Otrais: kāds bija pārliecināts, ka neviens neatcerēsies par Jūras plānojumu.

Trešais tīkls: konkurss, kas visu ignorē

Atbilstoši Ministru kabineta rīkojumam 2024. gada 6. decembrī Zemkopības ministrija izsludināja konkursu "Par tiesībām izmantot divus laukumus Baltijas jūras Rīgas līcī akvakultūras darbībai nepieciešamo iekārtu ierīkošanai un ekspluatācijai". Konkursā komisijā piedalījās Zemkopības ministrijas, Klimata un enerģētikas ministrijas un VARAM pārstāvji. Tātad – trīs ministrijas, formāls process, publisks paziņojums. Konkursa nolikumā pietrūka atsauces uz Jūras plānojumu, kas saka “zivju fermas audzēšana atklātos sprostos Rīgas jūras līcī nav pieļaujamas”. 

Jūras plānojums ir valsts iestādēm saistošs dokuments un konkursa nosacījumiem bija tam jāatbilst. Tas, ka ministriju, kuru pienākums ir uzraudzīt Jūras plānojumu ievērošanu, pārstāvji piedalījās konkursā un neuzstāja uz tā norādījumu iekļaušanu konkursa nosacījumos, labākajā gadījumā ir nolaidība, sliktākajā - apzināta izvairīšanās.

2025. gada februārī un martā komisija pieņēma lēmumu, par uzvarētāju pasludinot Dānijas uzņēmumu "RBA Musholm", kas piedāvāja foreļu audzēšanu atklātos sprostos. Komisija neievēroja pretrunu ar Jūras plānojumu. Vai negribēja ievērot. Komisijas lēmumos nav norādes uz Jūras plānojumu, nav izskaidrots, kā uzvarētāja iecere sader ar spēkā esošo plānojumu, bet ir nosacījums: "projektam pirms atļaujas saņemšanas ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums."

Tātad, IVN izmanto kā drošības spilvenu, kā soli uz iespējamo atteikumu, kā instrumentu, ar kuru iestādes nogrūž atbildību par to, kas bija jāizsaka jau konkursa nolikumā.

Tikmēr uzņēmums "RBA Musholm" ir ieguldījis resursus projekta sagatavošanā. Ir sākusies dokumentu sagatavošana. Ir radušās cerības. 

Ceturtais tīkls: IVN programma, kas informē par acīmredzamām nevēlamām ietekmēm, bet turpina iesākto. 

2026. gada 19. februārī Vides valsts dienests publicēja IVN programmu Nr. 11.18/AP/1668/2026 ietekmes uz vidi novērtējumam Rojas un Mērsraga akvakultūras jūras sprostu ierīkošanai Baltijas jūras Rīgas līcī.

Programmas tekstā ir iekļauta atsauce uz Jūras plānojumu, kurā teikts, ka atklātie sprosti Rīgas jūras līcī nav pieļaujami. Tas ir pozitīvi  – vismaz kāds ir izlasījis plānojumu un uz to atsaucās. Taču pats jautājums, kāpēc šis fakts nenoved pie procesa izbeigšanas, paliek bez atbildes.

Tā vietā IVN programma ievieš inovāciju: pilotprojektu.

Programmas punktā 2. teikts:

"Ja tiek realizēts Pilotprojekts, tā rezultāti izmantojami Paredzēto darbību ietekmes uz vidi novērtējumā, tajā skaitā monitoringa rezultāti jāizmanto kā ieejas dati modelējot piesārņojuma pārnesi Rīgas līcī, kā arī slodžu, ko rada akvakultūra, aprēķināšanai."

Citiem vārdiem: lai uzzinātu, vai tas ir bīstami, mēs to vispirms izmēģināsim. Un tad novērtēsim. Un tikai tad lemsim.

Šī pieeja ir metodoloģiski nepamatota vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, ekosistēmas reakcija uz barības vielu slodzi nav lineāra. Pilotprojekta dati neliecina par to, kas notiks komerciālā mērogā. Barības vielu uzkrāšanās, nosēšanās un sekojošā eitrofikācija ir atkarīgi no daudzuma - pie mazākiem traucējumiem sistēma var šķist stabila, bet slodzei augot (kā projekts paredz, desmitkārtīgi), pēkšņi zaudē līdzsvaru.

Otrkārt, vienas vai divu sezonu monitoringa dati ir būtiski atkarīgi no konkrēto gadu meteoroloģiskajiem apstākļiem. Rīgas līča hidrodinamika ir mainīga, un īslaicīgs novērojumu lauks nevar reprezentēt ekosistēmas reakciju ilgāktermiņā.

Treškārt, uzņēmējs vēlas uzsākt pilotprojektu kā datu avotu lielāka mēroga IVN modelēšanai. Bet arī pats pilotprojekts ir piesārņojoša darbība, kas nozīmē, ka arī tam ir vajadzīgs IVN. Iepazīstoties ar izsniegto IVN programmu, tā prasa pilotprojektam vismaz sākotnējo izvērtējumu, lai gan pēc loģikas un MK rīkojuma jēgas tam vajadzīgs pilns IVN.  Atkal valsts iestādes veiks sākotnējo IVN, iestādes rakstīs atzinumus, lai: nolemtu, ka vajag pilnu IVN? 

Rezultāts: procesa dalībnieki, kuri ieguldīs laiku un naudu pilotprojektā, gadu pēc tam saņems zinātnisku apstiprinājumu tam, ko Jūras plānojums ir skaidri paziņojis jau 2020. gadā. 

* * *

Saeima jautā, ministrijas klusē

Saeimas Tautsaimniecības komisijas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisija ir izskatījusi akvakultūras jautājumu divās sēdēs – 2025. gada 13. maijā un 2025. gada 2. decembrī. Abās reizēs darba kārtībā bija "Akvakultūras attīstība jūrā. Kompensējošie mehānismi piesārņojuma mazināšanai." Apakškomisija prasīja Zemkopības ministrijai, kādi būs kompensējošie mehānismi foreļu fermas radītā piesārņojuma samazināšanai? Kas attīrīs jūru, jo atbilstoši starptautiskām saistībām, mums piesārņojums ir jāsamazina, nevis jāpalielina. Atbildes nav. 

Apakškomisija ir saņēmusi skaidrojošās vēstules no ZM, VARAM un KEM. Taču arī uz šiem jautājumiem atbildes joprojām nav:

Kāpēc ZM konkursa komisija atbalstīja ieceri, kas ir pretrunā ar Jūras plānojumu, nenodrošinot šīs pretrunas analīzi?

Kāpēc VVD izsniedza IVN programmu projektam, kura pamatdarbība Rīgas līcī ir normatīvi nepieļaujama?

Kāpēc par pilotprojektu netiek prasīts pilns IVN, ja esošie dati un Jūras plānojums jau norāda uz negatīvu iznākumu?

Atbildes ministriju vēstulēs ir vispārīgas. Nevienā no tām nav tieši atbildēts, kāpēc valsts iestādes ignorēja Jūras plānojumu. 

* * *

Ko šis stāsts izmaksā? 

Šis ir stāsts ne tikai par zivīm vai par Rīgas līča eitrofikāciju. Tas ir stāsts par to, kas notiek, kad valsts iestādes ignorē pašas savus ieriekšējos lēmumus.  Bet šī ignorēšana prasa ļoti daudz resursu. 

Izmaksas ir būtiskas:

Privātais investors "RBA Musholm" ir ieguldījis laiku un resursus projektā, cerot, ka tas izdosies un ierobežojumi atcelsies.  

ZM, VARAM, KEM un tām pakļauto iestāžu darbinieki ir veltījuši savu darba laiku konkursa nolikuma sagatavošanai,neskaitāmiem atzinumiem.

Valsts Vides dienests ir sagatavojis IVN programmu. IVN process turpināsies. Tiks pasūtīti pētījumi, veikts monitorings, sagatavoti ziņojumi. Atbildīgās iestādes šos ziņojumus lasīs. Katrs no šiem soļiem paņem ierēdņu laiku un uzliek uzņēmējam izmaksas ekspertīzēm un mērījumiem. Publiski vēlamies samazināt birokrātiju, bet ari šī projekta virzību tieši to radām. 

Saeimas apakškomisija ir sanākusi divas reizes un vēl sanāks. Deputātu, ministriju ierēdņu, ekspertu laiks.

Visticamak, ka visa šī procesa beigās atbilde būs tā pati, kas bija 2020. gadā: atklātie sprosti Rīgas jūras līcī nav pieļaujami. Atšķirība būs tikai tā, ka ceļā uz šo secinājumu tiks iztērēts nesamērīgs daudzums valsts un privātā sektora resursu. 

* * *

Secinājumi

Šajā gadījumā birokrātija ir izmantota kā aizsegs atbildīgam lēmumam.  

No juridiskā viedokļa VVD varēja pateikt “nē”  jau sākotnējā IVN stadijā, ja konstatē, ka darbība ir pretrunā ar spēkā esošiem plānošanas dokumentiem. Taču kāpēc VVD izvairās no skaidra "nē"? 

Vai tā ir juridiskā piesardzība. Iespējams, VVD baidās no apstrīdēšanas tiesā. "Nē" bez pilnas zinātniskās dokumentācijas ir juridiski ievainojamāks nekā "nē" pēc pilna IVN. Baidās, ka iesniedzējs var apgalvot, ka lēmums pieņemts bez pietiekamas izpētes. 

Vai tā ir procedurālā inerce? Sistēma ir uzbūvēta tā, lai virzītu iesniegumus cauri procesam, nevis tos apturētu. "Nē" sākotnējā stadijā ir procesuāli neparasti — pat ja tas ir acīmredzami pamatoti.

Vai tas ir politiskais spiediens?  Akvakultūra ir ekonomiski nozīmīga nozare — un Zemkopības ministrija vēlētos parādīt, ka uzņēmējdarbība attīstās, bet Klimata un enerģētikas ministrija netraucē. Savukārt VVD kā tehniska iestāde izvairās uzņemties politisku lēmumu, slēpjoties aiz procesa.

Vai ir bijis kāds neētisks solījums uzņēmējam? Visvairāk mani izbrīna uzņēmēja vēlme turpināt projektu, neskatoties, ka ceļā ir tik daudz brīdinošu signālu. Varbūt var pieņemt, ka valsts iestādes Latvijā lems par labu šim projektam - bet Baltijas jūru mēs dalām ar citām valstīm, un tālākais ceļš var būt jau dažādi tiesas procesi, kur dabas aizsardzības aktīvisti, citas valstis griežas tiesībsargājošās iestādēs, apstrīdot pieņemtos lēmumus. Viss process ievilksies. Uzņēmējs vēlāk sūdzēsies par valsti, kas devusi veltas cerības. Varbūt tiesāsies. 

Visā šajā procesā pilns IVN šajā gadījumā ir ne tikai lieks — tas ir dārgs laika un resursu patēriņš iesniedzējam, VVD, ekspertiem un sabiedrībai, jo atbilde pēc diviem gadiem būs tā pati, uz ko Jūras plānojums jau tagad norāda. Tas ir sistēmiskas disfunkcijas piemērs, kur process kļuvis svarīgāks par lēmumu, un birokrātiju izmantojam kā aizsegu drosmīgu lēmumu pieņemšanai un skaidrai valodai. 

Autore ir Latvijas Republikas Saeimas deputāte (Pro), Dr.sc.ing., vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas priekšsēdētāja.