Matīss Paegle.
Eiropas fiskālā politika ir būtiski attālinājusies no 2010. gadu stingrās taupības loģikas. Līdz ar Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) 2024. gada reformu, kas šobrīd ir pilnībā ieviesta, Eiropas Savienība (ES) ir pārgājusi uz sistēmu, kurā finanšu instrumentu stratēģiska izmantošana ir nepieciešamība, nevis greznība.
Laikā, kad Eiropai trūkst investīciju, darba vietu un konkurētspējas, “taupības kults” ir kļuvis par bremzi attīstībai. Valstis, kas akli turas pie fiskālā konservatīvisma, patiesībā izvēlas stagnāciju un atpalicību. Kamēr drosmīgākie investē savā nākotnē, rada jaunas nozares un stiprina ekonomiku, piesardzīgie paliek malā - skatītāju lomā. Arvien biežāk tas nozīmē apzinātu izvēli palikt zaudētājos, kamēr Eiropas projekta iekšējā dinamika nostājas to pusē, kuri ir gatavi aizņemties nākotnes vārdā.
No taupības uz investīcijām - lielvalstu piemērs maina Eiropas spēles noteikumus
Spēcīgākais apliecinājums tam, ka vecie noteikumi ir zaudējuši spēku, nāk nevis no Briseles, bet no lielo valstu galvaspilsētām. Situācijā, kas vēl pirms dažiem gadiem būtu šķitusi neiedomājama, Berlīne ir īstenojusi faktisku “fiskālo revolūciju”, grozot Vācijas konstitūciju. Izveidojot 500 miljardu eiro ārpusbudžeta infrastruktūras fondu un atbrīvojot aizsardzības izdevumus virs 1 % no IKP no aizņemšanās ierobežojumiem, Vācija signalizē par pāreju uz ekspansīvu investīciju politiku. Tas ietekmē ne tikai infrastruktūru, bet arī cenu līmeni visā eirozonā.
Vienlaikus Polija strauji virzās uz priekšu. Neraugoties uz augstu deficītu un pieaugošu parādu, Varšava prioritizē atomelektrostacijas būvniecību, transporta infrastruktūru, ātrgaitas dzelzceļu un aizsardzības izdevumus gandrīz 5 % apmērā no IKP. Tā ir jaunā realitāte - ES lielvalstis izvēlas stratēģiskus ieguldījumus, nevis formālu budžeta disciplīnu. Tas rada investīciju vilni un pastiprina inflācijas spiedienu.
Mazākām dalībvalstīm bezdarbības risks šādos apstākļos ir īpaši augsts. Ja Vācija un Polija Eiropas ekonomikā iepludinās simtiem miljardu eiro, tas veicinās cenu un algu kāpumu visā blokā. Valstis, kas paliks pasīvas, izjutīs pilnu inflācijas slogu - augstākas aizņemšanās izmaksas un dārgākus pakalpojumus, taču vienlaikus nesaņems “slēptās parāda samazināšanas” ieguvumus, ko nodrošina aizņemšanās reālu aktīvu radīšanai.
Fiskālā telpa bez stratēģijas var kļūt par Baltijas neizmantotu potenciālu
Baltijas valstīm šajā ziņā ir ievērojama fiskālā rīcības brīvība. Parāda attiecība pret IKP Latvijā ir prognozēta 45-48 % apmērā, kas ir būtiski zem eirozonas vidējā līmeņa (88 %). Tas reģionam dod plašas iespējas aizņemties un investēt attīstībā. Tomēr praksē arvien skaidrāk iezīmējas nopietna problēma - trūkst ambīciju un ilgtermiņa redzējuma par to, kā šīs iespējas izmantot.
Lielapjoma stratēģiski projekti, piemēram, “Rail Baltica”, prasa ne tikai politisku gribu, bet arī mūsdienīgus un elastīgus finanšu risinājumus, kas pārsniedz tradicionālās budžeta pieejas. Šādiem projektiem ar skaidriem ekonomiskajiem un drošības ieguvumiem nepieciešami alternatīvi finanšu instrumenti - īpaši fondi, publiskās un privātās partnerības, kā arī mērķēta aizņemšanās kapitāla tirgos.
“Rail Baltica” šobrīd ir izšķiroša infrastruktūra ne tikai vidēja termiņa drošības vajadzībām, bet arī ekonomiskajai attīstībai. Ātrgaitas savienojamība rada ievērojamu ekonomisko multiplikatoru, jo, pateicoties darbaspēka mobilitātei un piegāžu ķēžu integrācijai, reģiona IKP var pieaugt līdz pat 0,7 % gadā. Vēl būtiskāk - tā ir NATO austrumu flanga infrastruktūras pamatelements, kas nodrošina loģistiku un rezerves energoapgādi ātrai militārajai mobilitātei. Lai gan par projektu bieži runā izmaksu pārsnieguma dēļ, patiesais risks 2026. gadā ir naudas trūkums pamattrases būvniecībai.
Divi miljardi uz galda: SAFE kā neizmantota drošības iespēja
Šajā kontekstā kritiska nozīme ir SAFE (Security Action for Europe) - ES 150 miljardu eiro aizdevumu programmai, kas paredzēta kopīgiem aizsardzības iepirkumiem un militārās industrijas attīstībai. Tā nodrošina dalībvalstīm piekļuvi kapitālam ar zemām procentu likmēm un ilgtermiņa atmaksas nosacījumiem, ko brīvais tirgus nespēj piedāvāt.
Saskaņā ar Eiropas Komisijas publiski pieejamo informāciju Latvijai SAFE ietvaros bija pieejami 5,68 miljardi eiro, taču potenciāli valsts plāno izmantot tikai 3,49 miljardus, atstājot neizmantotus vairāk nekā 2 miljardus. Tas nozīmē atteikšanos no vēsturiski lēta finansējuma stratēģiski svarīgām vajadzībām laikā, kad inflācija turpina mazināt naudas vērtību. Šāda vilcināšanās ir īpaši grūti pamatojama, ņemot vērā, ka Igaunija un Lietuva savas SAFE iespējas izmanto pilnībā.
Neizmantojot SAFE šodien pretgaisa aizsardzībai, dronu tehnoloģijām un militārajai mobilitātei, rīt parādi būs jāatmaksā bez atbilstošām atturēšanas spējām. Rezultātā Latvijai draud augstas inflācijas nasta bez pietiekamas drošības jaudas.
Vienlaikus fiskālās piesardzības aizstāvji pamatoti norāda uz procentu likmju un izaugsmes “šķērēm”. Ja reālā izaugsme neapsteidz aizņemšanās izmaksas, parāda dinamika var pasliktināties, turklāt pastāv risks, ka tirgi sodīs valstis par vāju izdevumu kvalitāti.
Izšķirošais brīdis Latvijas izvēlei
Transporta infrastruktūra un ātrgaitas dzelzceļš vēsturiski ir vienas no augstākās atdeves investīcijām, jo tās samazina uzņēmējdarbības izmaksas visā ekonomikā. Galvenais risks nav pats parāds, bet gan nespēja nodrošināt pietiekamu izaugsmi, lai segtu procentu slogu.
2026. gada realitātē šāda izaugsme ir iespējama tikai ar savlaicīgām investīcijām, piemēram, “Rail Baltica”, kuras pašlaik kavē nepietiekams sākotnējais finansējums. Šobrīd lielākais risks vairs nav pārtērēšana, bet nepietiekama investēšana laikā, kad fiskālā elastība ir īpaši augsta.
Eiropas fiskālajā politikā galvenais dalījums vairs nav starp “taupīgajiem” ziemeļiem un “izšķērdīgajiem” dienvidiem. To ir aizstājusi robeža starp stratēģiskām valstīm un pasīviem novērotājiem. Stratēģiskās valstis izmanto ilgtermiņa plānošanu, lai nostiprinātu konkurētspēju, kamēr pasīvās paliek ar formāli sakārtotām finansēm, bet bez attīstības potenciāla.
Latvijai uzdevums ir skaidrs – ir jāprot nolasīt signāli. Ir pilnībā jāizmanto SAFE mehānisma piedāvātās iespējas, lai savlaicīgi nodrošinātu “Rail Baltica” finansējumu. Jaunajā Eiropas arhitektūrā visbīstamāk nav aizņemties pārdomāti, bet palikt malā, kad spēles noteikumi jau ir mainījušies.
Autors ir RB Rail padomes priekšsēdētājs, ES Pilsētu misijas padomes loceklis, BaltCap Infrastruktūras fonda partneris.
