Sindija Liepiņa. Publicitātes foto.
Latvijā ik gadu tiek uzsākti vairāki desmiti kriminālprocesu par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, tomēr tikai daļa no tiem nonāk līdz tiesai. Saskaņā ar Zemgales tiesas apgabala prokuratūras datiem aptuveni 35 % gadījumu piemērotais soda mērs ir sabiedriskais darbs, probācijas uzraudzība vai īslaicīgs liegums turēt dzīvnieku, bet tikai ceturtajā daļā gadījumu tiek piemērota reāla brīvības atņemšana.
Šie dati liecina, ka trūkst efektīvas dzīvnieku aizsardzības sistēmas. Tomēr arvien skaidrāk kļūst redzams, ka sistēmas efektivitāte nav vērtējama tikai pēc soda bardzības. Tikpat būtiski ir, lai sods būtu neizbēgams, normatīvais regulējums aptvertu visas vardarbības formas un vienlaikus tiktu ieviesti preventīvi pasākumi, kas palīdz novērst vardarbību, pirms tā ir notikusi.
Pērn pēc Krimināllikuma 230. panta, kas paredz atbildību par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku vai tā spīdzināšanu, uzsākti vairāk nekā 50 kriminālprocesi, savukārt šī gada pirmajos sešos mēnešos – jau 29. Cietsirdības lietās atšķiras ne tikai piemērotie sodi, bet arī procesa virzība – daļu lietu prokurors pabeidz vienkāršotā kārtībā, pieņemot priekšrakstu par sodu bez tiesas procesa, savukārt citas nonāk tiesā. Kopš 2020. gada tiesā skatītajās lietās aptuveni trešdaļā gadījumu piemērots sabiedriskais darbs, probācijas uzraudzība vai tiesību ierobežošana, tostarp liegums turēt dzīvniekus. Aptuveni 14 % gadījumu piemērota nosacīta brīvības atņemšana, bet 25 % – īslaicīga vai reāla brīvības atņemšana. Tomēr šie skaitļi paši par sevi neatbild uz būtiskāko jautājumu – vai pašreizējā sistēma spēj ne tikai sodīt pēc nozieguma izdarīšanas, bet arī nepieļaut vardarbības atkārtošanos un ilgtermiņā mazināt tās izplatību.
Tiesu prakse ilustrē, ka līdzīgos nodarījumos piemērotie sodi var būtiski atšķirties. Piemēram, lietā par personas mēģinājumu apzināti nodarīt pāri ielas kaķim, uzrīdot tam bulterjeru, sākotnēji tika piemērotas 200 stundas sabiedriskā darba, taču nākamajā instancē persona tika attaisnota. Citā lietā par suņa saduršanu ar nazi un sišanu ar metāla stieni alkohola reibumā piemērota brīvības atņemšana uz deviņiem mēnešiem. Savukārt par divus mēnešus veca kaķēna nogalināšanu piemērota īslaicīga brīvības atņemšana, probācijas uzraudzība un sabiedriskais darbs. Vai tik būtiskas atšķirības procesu iznākumos par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem liecina par efektīvu un skaidru sodu sistēmu?
Protams, soda noteikšana nav mehānisks process. Tiesa vērtē katras lietas apstākļus – vai noziedzīgais nodarījums izdarīts alkohola reibumā, nepilngadīgo klātbūtnē, publiskā vietā vai dzīvnieks ilgstoši pakļauts ciešanām. Atsevišķos gadījumos personām psihisku traucējumu dēļ tiek piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi. Taču tas nemaina faktu, ka līdzīgos gadījumos piespriestie atšķirīgie sodi ir grūti izprotami.
To apliecina arī sabiedriskās domas dati. Pēc “Norstat Latvija” aptaujas* 50 % Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka pašreizējie sodi dzīvnieku varmākām ir pārāk maigi, 47 % atbalstītu mūža aizliegumu turēt dzīvniekus, bet 45 % kā atbilstošu sodu min brīvības atņemšanu. Vienlaikus 40 % aptaujāto atzīst, ka viņiem trūkst informācijas, lai izvērtētu sodu efektivitāti. Sabiedrības vēlme pēc bargākiem sodiem ir saprotama. Tomēr, manuprāt, vēl svarīgāk ir panākt, lai sods būtu neizbēgams un sasniegtu savu galveno mērķi – pasargāt dzīvniekus no jebkādas vardarbības.
Ar sodīšanu vien nepietiek – vajadzīga kontrole
Nesen publisko telpu satricināja Valsts policijas izmeklētais gadījums par iespējamu dzīvnieku seksuālu izmantošanu kādā zirgu stallī, aktualizējot jautājumu, par kuru dzīvnieku aizstāvji runā jau ilgstoši – vai spēkā esošais regulējums patiešām aptver visas vardarbības formas pret dzīvniekiem? Kā esam nokļuvuši situācijā, kur Krimināllikums paredz atbildību tikai par pornogrāfiska rakstura materiālu apriti, bet par pašu noziedzīgo nodarījumu – dzīvnieka seksuālu izmantošanu – sodu piespriest nevar, ja vien papildus nav bijis cits noziedzīgā nodarījuma sastāvs, piemēram, spīdzināšana vai cietsirdība? Šo absurdu uzsver arī Latvijas Veterinārārstu biedrība, aicinot pilnveidot Krimināllikumu. Bargāki sodi nav panaceja; tie ir vajadzīgi, taču likumam jāspēj nodrošināt, ka neviena vardarbības forma nepaliek ārpus tiesiskās atbildības.
Tikpat būtisks ir jautājums par to, kā praksē darbojas esošie instrumenti, tostarp aizliegums turēt dzīvniekus. Ja par cietsirdību pret dzīvnieku sodīta persona pēc soda izciešanas vai pat tā izpildes laikā faktiski var iegūt nākamo dzīvnieku, ir skaidrs – ierobežojums nestrādā. Praksē ir gadījumi, kad aizliegums tiek piemērots tikai probācijas uzraudzības laikā vai arī nākamo dzīvnieku formāli iegādājas cits ģimenes loceklis, kā rezultātā sodītās varmākas mājsaimniecībā atkal dzīvo jauns suns vai kaķis. Šādās situācijās nevaram būt droši, ka soda mērķis – nepieļaut atkārtotu vardarbību – tiek pilnībā sasniegts, drīzāk pretēji – soda mērs ir izgāzies.
Arī labturības pārkāpumi jāsoda bargāk
Mēs nedrīkstam aizmirst, ka vardarbība pret dzīvniekiem nenozīmē tikai skaļākās krimināllietas. Daudz biežāk tā izpaužas kā ilgstoša nevērība – dzīvnieks nesaņem veterināro palīdzību, tiek turēts nepiemērotos apstākļos vai ilgstoši atstāts bez pienācīgas aprūpes. To apliecina arī Pārtikas un veterinārā dienesta dati – 2025. gadā mājas dzīvnieku labturības jomā veiktas vairāk nekā 2000 pārbaudes, un gandrīz 300 gadījumos pārkāpumi apstiprinājušies. Tas parāda, ka efektīvai dzīvnieku aizsardzībai nepietiek tikai ar kriminālatbildību – nepieciešama arī savlaicīga uzraudzība un institūciju spēja reaģēt.
Tieši par to diskutējām arī šī gada sarunu festivālā LAMPA, kur kopā ar tiesību, dzīvnieku aizsardzības un medicīnas ekspertiem meklējām atbildi uz jautājumu, kā panākt reālas pārmaiņas dzīvnieku aizsardzībā. Diskusijas dalībnieki pārstāvēja atšķirīgas jomas, taču secinājumi lielā mērā sakrita. Efektīva sistēma nevar balstīties tikai uz bargākiem sodiem. Tikpat svarīga ir soda neizbēgamība, skaidrs un praksē piemērojams regulējums, kā arī mērķtiecīga prevencija – sabiedrības izglītošana, empātijas veicināšana un savlaicīga vardarbības risku atpazīšana. Diskusijā izskanēja arī būtiska atziņa – vardarbība pret dzīvniekiem bieži nav izolēta problēma, bet gan signalizē par plašākām vardarbīgas uzvedības tendencēm, tādēļ savlaicīga rīcība ir svarīga ne tikai dzīvnieku, bet visas sabiedrības drošībai.
Pozitīvi vērtējams, ka vienlaikus notiek darbs arī pie plašākām izmaiņām tiesību sistēmā. Saeima pirmajā lasījumā atbalstījusi iniciatīvu “Dzīvnieks nav manta”, kas paredz atteikties no pieejas, kurā dzīvnieks Civillikumā tiek pielīdzināts mantai. Tā nav tikai simboliska izmaiņa – tā palīdz nostiprināt izpratni, ka dzīvnieks ir dzīva būtne, kuras aizsardzībai jābūt konsekventai visā tiesību sistēmā.
Noslēgumā gribu uzsvērt – nevar runāt tikai par bargākiem sodiem, ignorējot regulējuma nepilnības. Nevar pilnveidot likumu, ja praksē soda mērs netiek konsekventi kontrolēts. Ilgtermiņā pārmaiņas iespējamas tikai tad, ja strādājam preventīvi – iekļaujam dzīvnieku labturības tēmas izglītības sistēmā, attīstām empātiju kopš mazotnes un mazinām vardarbības cēloņus to saknē. Mums nepieciešama sistēma, kas balstās uz trim vienlīdz svarīgiem principiem: skaidru un efektīvu regulējumu, soda neizbēgamību un mērķtiecīgu izglītošanu.
Redzam, ka sabiedrības attieksme pēdējos gados ir būtiski mainījusies. Tagad ir svarīgi, lai šīm pārmaiņām sekotu arī valsts rīcība.
* “Norstat Latvija” aptauja veikta 2026. gada janvārī pēc Martas Mackevičas iniciatīvas. Aptaujā piedalījās 1000 Latvijas iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 74 gadiem.
Autore ir nodibinājuma Labdarības fonds Sofi vadītāja un valdes locekle.
