Ilustratīvs attēls.
Pašnāvību rādītāji Latvijā vienmēr ir bijuši augsti. Kaut arī gadu gaitā to skaits pakāpeniski samazinās, pasaules mērogā mēs joprojām atrodamies neglaimojošā topa augšgalā: starp Eiropas Savienības valstīm jau gadiem stabili turamies trešajā, ceturtajā vietā.
Taču tā ir statistika. Realitātē tas nozīmē ap 300 zaudētu dzīvību katru gadu un vēl daudz vairāk salauztu dzīvju tuviniekiem. Apmēram 80% no šiem gadījumiem ir saistīti ar depresiju. Izglābt kaut vai vienu cilvēku no 300 būtu milzīga vērtība. Ja psihiatriem ir visas iespējas to izdarīt, kāpēc mūsu redzeslokā cilvēki ar depresiju bieži nemaz nenonāk vai nonāk novēloti? Šoreiz slīcēju glābšana nav tikai pašu slīcēju rokās.
Ielaista slimība
Covid-19 laiks depresijas statistiku noteikti nav uzlabojis – 2020.gadā pašnāvību skaits palielinājās, un tas nav pārsteigums, jo depresijas rādītājus vienmēr ietekmē valsts sociālā un ekonomiskā situācija. Tiesa, 2020.gadu nevar ne salīdzināt ar 90.gadu sākumu, kad sev dzīvību atņēma 1000–1200 cilvēku gadā. Tagad ir daudz vairāk sakārtota sociālā atbalsta sistēma, kopējais dzīves līmenis ir uzlabojies, arī depresijas atpazīšana notiek raitāk, un ārstēšana ir daudz efektīvāka nekā pirms 30 gadiem: pieejamas bezmaksas psihiatru konsultācijas, valsts daļēji kompensē medikamentus, to klāsts kļūst aizvien plašāks, psihiatrijā ienāk mūsdienīgas ārstēšanas metodes.
