Foto no pixabay
Lielas bažas rada tas, ka Eiropas Savienības dalībvalstu vairākums ignorējis Konvenciju par oficiālu dokumentu pieejamību
Informācijas atklātība kā patstāvīga cilvēka pamatbrīvība ir vispārīgi atzīta līdztekus citām cilvēktiesībām. Spilgtāko raksturojumu tai devusi Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālā asambleja 1946. gada 14. decembra rezolūcijā Nr. 59 (I), atzīstot, ka "informācijas atklātība ir cilvēka pamattiesības un proves akmens visām brīvībām, kuru aizsardzībai sevi veltījusi Apvienoto Nāciju Organizācija", un tādēļ rosinot sasaukt konferenci informācijas atklātības satura noteikšanai.
Tomēr centieni starptautiski tuvināt valstu izpratni par informācijas atklātības saturu un sekmēt atklātības kultūras izplatību joprojām palikuši nodomu līmenī. Visspilgtāk to apliecina apstāklis, ka tikai 2008. gada 27. novembrī Eiropas Padome, nevis ANO pieņēma normatīva rakstura starptautisko cilvēktiesību dokumentu - Konvenciju par oficiālu dokumentu pieejamību. Septiņu gadu laikā, kopš dokuments ir atklāts Eiropas Padomes dalībvalstu parakstīšanai un ratificēšanai, nav savāktas nepieciešamās desmit ratifikācijas, tāpēc arī šis dokuments joprojām nav spēkā. 2016. gada 1. augustā trūkst tikai divu valstu, kuras būtu veikušas ratifikāciju.
