Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 4
Laiks skrien strauji. Atceros, 1990. gada 4. maijā, vēl būdams pusaudzis, biju pieplacis pie radioaparāta un skaitīju līdzi balsis: vai pietiks? 1991. gada augusta puča laikā Latvijas Radio signāls laukos pakāpeniski palika vājāks, bet nepazuda pavisam. Mēs uzvarējām, un pāris nedēļu laikā mūsu atjaunoto neatkarību bija atzinušas visas ietekmīgākās pasaules valstis, arī PSRS.
Tagad esmu cilvēks ar doktora grādu vēsturē un varu uz pagātni atskatīties ne tikai caur savām subjektīvajām atmiņām, bet arī akadēmiski — izmantojot savu pētījumu rezultātus.
Pusgadsimts verdzības — tā divos vārdos var raksturot laiku un notikumus mūsu zemē starp 1940. un 1990. gadu. Latviju okupējusī PSRS nekaunīgi izlaupīja mūsu teritoriju un pazemoja iedzīvotājus. Tika uzspiesta krievu valoda un kultūra, sabūvētas Latvijai nekādu labumu nenesošas rūpnīcas, viss pārpildīts ar PSRS armijas tankiem un raķetēm. Tiem, kas mēģina oponēt un teikt, ka tā ražošana mums nāca par labu, uzdodu pretjautājumu: kā tas nācās, ka Somijā no 1960. līdz 1990. gadam dzīves ilgums pieauga par sešiem gadiem, bet Latvijā pat par gadu samazinājās? Kur ir tas jūsu labums? Mani aprēķini rāda, ka PSRS okupācijas laikā mēs zaudējām vismaz 800 miljardus eiro. Diemžēl tā pa īstam atguvušies neesam joprojām.
