Elīnu Kalniņu tracina, ja pašvaldību vai valsts amatpersonas 14.jūnija piemiņas pasākumos uzstājas ar pavirši sagatavotām runām, kurās represētajiem un viņu tuviniekiem pamāca, ka visas pārestības jāaizmirst.
Pagātne nav jāaizmirst! Tas jāsaprot, lai izzinātu sevi, pārliecinājusies Elīna Kalniņa, veidojot virtuālo ekspozīciju Esipats.lv. Tajā mūsdienu bērniem izstāstīts piecu 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju deportēto bērnu pieredzētais
Sākumā Elīnas Kalniņas meitas Luīze (5 gadi) un Katrīna (8 gadi) nevarēja ierunāt Intas Brokas stāstīto. Vienkārši nespēja mierīgi nolasīt to, ko Inta piedzīvoja piecu gadu vecumā. «Pamodos agri no rīta. Mamma raudāja un turēja rokās mazo māsu. Krēslā sēdēja tētis ar sasietām rokām. Viņam blakus stāvēja divi sveši vīrieši. Mamma teica, ka mūs izliek no mājas. (..) Mums teica, lai ģērbjamies silti. Un tad gājām uz smago mašīnu,» Intas pārdzīvoto pirms 74 gadiem virtuālajā ekspozīcijā Esipats.lv tomēr klausāmies Luīzes izpildījumā. Kad viņa stāsta par zirgu, kurš skrēja līdzi mašīnai, balss tomēr ietrīcas. Intas piedzīvoto Sibīrijā Tjuhtjetā vēlākos gados ierunājusi lielā māsa Katrīna.
