Ideja par siera taisīšanu Ingai Āriņai-Vilnei radās 2012. gadā. Pēc izglītības mediķe un desmit gadus nostrādājusi IT uzņēmumā par sabiedrisko attiecību vadītāju, gribēja kaut ko dzīvē mainīt.
Soira sieri ir novērtēti un pieprasīti. Inga Āriņa-Vilne ir viena no retajiem Latvijā, kas taisa kamambēru, brī un citus mīkstos, nogatavinātos sierus
Gluži kā Kārļa Skalbes pasakā Kaķīša dzirnavas - runcis saimnieko durvju priekšā, tikai te nemaļ riekstu gaņģi. Siernīcas Soira plauktos ir koši balta mocarella un pilnmēness izskata cienīgi cietā siera rituļi. «Zigis te uzturas legāli, PVD ir informēts,» runci aizstāv Inga Āriņa-Vilne, siernīcas Soira īpašniece. Zigis esot tik gudrs, ka ražotnē neiet. Rāmi guļ ierādītajā vietā. Kaķis pieklīdis pavisam plušķains, un Inga viņu aiznesusi uz tuvējo veterināro klīniku - Soiras sieri iekārtojušies baltā ķieģeļu ēkā, kādu gabalu aiz Ādažu centra.
«Ir mums te par šauru, meklējam jaunas telpas,» saka Inga. Nesen ciemojušies franči un nav sapratuši, kā tas iespējams, ka Soira negatavo katru siera šķirni citā zālē. «Nebijām domājuši, ka būs tāds pieprasījums, tāpēc sākām pieticīgākās telpās,» stāsta Inga. Soira joprojām skaitās mājražotāji, taču pasūtījumu apjoms tā pieaug, ka būs vien jākļūst par ražotājiem.
