
Gundars Ignats
Tuvojās sesija, un brīvās dienas pavadīju pie vecvecākiem laukos, starp grāmatu, pierakstu un sakopēto materiālu stundām palīdzēju mājas darbos, padarbojos dārzā, paskaldīju malku - tieši tik daudz, lai nepārpūlētos, bet vienlaikus - lai atpūtinātu prātu
Kādā brīdī, kad bijām piesēduši pēcpusdienas piesaulītē, vectēvs teica, lai es nākot saimniekot - māja ir, zeme arī, atliek tikai strādāt. No piedāvājuma es apmulsu, nebiju domājis, ka varētu dzīvot laukos. Kā tad, vecāmamma pārtrauca īso klusumu, ko tad viņš šeit darīs. Vecāmamma iebilda, viņa ļoti bieži kaut ko iebilda vectēvam. Kaut ko izdomās, viņš atbildēja, reku dārzā var siltumnīcas uzcelt, audzēs tomātus un gurķus. Kā tad, vecāmamma joprojām bija skeptiska. Pagāja laiks, un es neko neizdomāju. Ne tomāti, ne gurķi man tobrīd nebija prātā, sarunu es ātri vien aizmirsu, vilkmes uz laukiem - saimniekot, darboties - man nebija. Šķita, ka vienīgais piemērotais ceļš - ceļš uz pilsētu. Laikam jau to bija domājusi arī vecāmamma. Un tā arī notika.