Inga Ābele.
Pārdomas par Sofi Oksanenas grāmatu Attīrīšanās gribu sākt ar 100 km atkāpi
Kad pāris gadus nav būts pie radiem, tad pienāk sestdiena maršrutā Mālpils-Ķeipene-Madliena-Vērene-Vecbebri-Odziena-Pļaviņas. Gadalaiks - ziema, kas sliecas uz pavasari. Saulē un auļojošu mākoņu ēnās Latvija ir zilsirmi dābolaina visā Madlienas nolaidenumā no Vestienas pauguraines kores līdz pat tālajiem Daugavas apvāršņiem. Daba visapkārt tik skaista, ka sirds fiziski sāp - ik brīdi aizraujas elpa. Ja kāds mācētu pārtikt no skaistuma, tam nebūtu izredžu Latvijā nomirt. Citādi ir ar cilvēku pasauli. Kāda velna pēc 21.gadsimtā Baltijas iekšzemē būtu jāizskatās tā, it kā pāri gājusi viesuļvētra vai tikko beidzies karš? Lielais vairums ceļmalas mājokļu ir trauslas, trupes un mitruma saēstas mājas, kā logi vietumis aizsisti ar finieri, sakritušiem žogiem un jumtiem, kam šīsziemas smagums beidzot pārlauzis mugurkaulu. Nav runa par kaut kādu estētiku - skaidri redzams vienkāršs posts. Ieeju veikalā Ilze pēc kūkas un šņabja. Pie kases rinda. Vajadzīga pārdevēja. Cilvēki rindā novārguši, klusi. Prasu, kā iet? Atbild, ka nekā neiet - dzīvojot nost. Ko te rakstītu Garlībs Merķelis - turpinātu tos pašus Latviešus? Ar zemsvītras piezīmi, ka nav vairs muižu, ko dedzināt kā piektajā gadā. Nav ārēja ienaidnieka. Bet kāpēc latvieši klusē, kad pašpasludināti baroni tos cērp kā aitas?
