Kad Saeimas deputāts no tribīnes apgalvo, ka nedēļas nogalē uzklausījis vēlētājus un nu pauž viņu gribu, vienmēr licies interesanti, kā deputāta saruna ar lauku radiem iemanto tautas viedokļa statusu
Un vai šai retorikai tic paši deputāti, nemaz nerunājot par to tautas daļu, kas nav parlamentāriešu saskarsmes lokā un kuru domas no tribīnes neviens nepauž, tādējādi atņemot tautas statusu. Līdz šim arī nav atradies risinājums problēmai, ka nākamajā dienā pēc vēlēšanām pilsoņi piedzīvo vilšanos par vēlēšanu rezultātiem un šo nolemtības sajūtu uztur sevī līdz nākamajām vēlēšanām. Sabiedrības uzticība Saeimai nekad nav bijusi augsta, un tā cēlonis, iespējams, nav ievēlēto deputātu kvalitāte vai profesionālisms (lai gan nedrīkst aizmirst filozofa Aleksandra Pjatigorska tēzi, ka politikā parasti iet cilvēki, kuri nespēj sevi realizēt profesijā). Tā cēlonis drīzāk ir pasīvā pilsoņa izpratne, ka visa lēmējvara ir atdota kaut kādiem deputātiem, kuru uzvārdus pat nezini.
