Foto — Raitis Plauks, F64
Lomu saraksts Marijai Bērziņai ir tik pamatīgs, ka vairs nav iemesla skaidrojošajam pieminējumam «Andra Bērziņa meita». Marija ir gatava atzīt, ka tēva ēna ne vienmēr ir bijusi veldzējošs patvērums, un uzstājīgi lūdz no ģimenes bildēm «nenogriezt» mammu - tulkotāju Lenviju Sīli. «Godīgi sakot, Andra Bērziņa heroizācija sāk jau apnikt»
Marija Bērziņa ir krāšņa. Viņa ir pamanāma, pat vēl vairāk - saklausāma. Zemā, sulīgā balss piešķir svaru pat parazītvārdiem (iecienītākais ir «kolosāli») un ik pa brīdim liek iedomāties, vai dāmas pie blakusgaldiņa arī nepiedalās intervijā.
Neticami garās skropstas met ēnu, kad Marija nolaiž acis un aizdomājas. Šis ir brīdis, kad kaut kam jāmainās, viņa saka. Un piebilst - tie laikam tie trīsdesmit. Viņa sadrūmst, kad saku - Marija Bērziņa ir visur. Aktrise spēlē Nacionālajā teātrī, seriālā UgunsGrēks, dzied koncertos un «vasaras mūziklos», kopā ar mīļoto vīrieti atver krodziņu un aizstāj tēvu dziedamšova žūrijā. «Man ļoti negribas, lai rastos tāds iespaids. Es no daudz kā arī atsakos.» Tomēr atrast laiku sarunai nav viegli, jo - proves, nakts filmēšanas, vakara mēģinājumi (tuvojas Žurkas Kornēlijas kārtējais izlaidums).
