Jāieņem pasts, stacija un tilti — apmēram tā no skolas laika atceros revolūcijas vadoņa Ļeņina pamācības, kā tikt pie varas. Simt gadus vēlāk esam pasaulē, kurā tiltiem un stacijām joprojām ir milzīga nozīme, bet pasts ir ļoti mainījies.
«No brāļa jau piecas dienas nav vēstules,» esmu rakstījusi tīņa gadu dienasgrāmatā, ko nesen pāršķirstīju. Bet telefonsarunas! Manā bērnībā no Madonas piezvanīt radiem uz Rīgu — tā bija vesela epopeja… Vispirms jāizdīc, lai mamma paņem līdzi uz telefona centrāli. Ejam, piesakām tālsarunu pie lodziņa. Jāgaida rindā savienojums. Sauc! Fiksi iestūķējamies lakotā koka kabīnē ar stiklotām durvīm. Jāpiešaujas, cik skaļi klausulē kliegt, lai var dzirdēt Rīgā, bet ne blakus kabīnē. Tagad telefoncentrāle, telegrāfs un pasts — tas viss ir plaukstas izmēra viedtālrunī, kāds ir kabatā gandrīz katram bērnam.
