Nākot no intervijas ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, pirmdien izmetu līkumu cauri Vecrīgai, lai noliktu puķes pie Norvēģijas vēstniecības, uz kuras kāpnēm kopš šaušalīgā terorakta nedēļas nogalē klājas puķuzirņi, asteres, gladiolas bojāgājušo piemiņai
Šī traģēdija tepat līdzās, labklājības un miera ostā Norvēģijā ir līdz sirds dziļumiem satriekusi arī prezidentu — viņš atzīst, ka joprojām nespēj attapties, un, taujāts par vēlamo politiķu reakciju pēc šādas ekstrēmiskas asinspirts, piesauc morāles stiprināšanu. Paradoksālā kārtā, līdzīga motivācija ir bijusi pašam teroristam — tradicionālās kultūras un ģimenes vērtību sairšanu viņš savā grafomāniskajā «manifestā» dēvē par vienu no modernās Eiropas slimībām, no kā jāizveseļojas. Jāiedibina patriarhāla kārtība ar kontrolētu demokrātiju un vismaz vienu liberāļu mazākuma geto katrā valstī. Lasot šos «konservatīvās revolūcijas» plānus, mierinu sevi ar domu, ka šis cilvēks droši vien ir vājprātīgs. Taču ko īstenībā ir vērta šāda atruna? Vai tad ar tādu varētu pāršķirt un aizmirst tirānu Staļina vai Hitlera elles lappuses 20.gadsimta vēsturē? Ārprātīgām idejām ir iespēja izaugt un nest ļaunuma ražu pateicoties prātīgajiem, kas vispirms par tām klusē paši, līdz izrādās, ka brīvi runāt vairs nav iespējams. Tik kuplā skaitā atlaižot Saeimu sestdien pateicām «nē» demokrātijas privatizācijai Latvijā, bet referenduma dienā saņemtā norvēģu sēru vēsts atgādina vēl vienu draudu brīvībai — radikālismu, kas pasludina sevi par vienīgo patiesību.
