Gandrīz kā garām lidojošu lodi apturēju atmiņas — tā par skarbo pagātni, kas pavadīta čekas tvērienā padomju lēģerī, saka dziesminieks Valdis Atāls, laižot klajā autobiogrāfisko grāmatu Elles debesis. Intervējot viņu, mēģinām saprast, ko brīvība nozīmēja okupācijas valgos un ko tā nozīmē tagad — savā valstī. Atāla atbilde ir par egoismu, kas dzen cilvēkus dažādu veidu kalpībās, un tas, protams, var notikt pie jebkādas ārējas varas. Neiesprūst naidā, netīksmināties par savām sāpēm, plūst kā upei un apliecināt, ka mīlestības nekļūst mazāk, ja dodam to citiem. Tāda ir dziesminieka atbilde, kā uzturēt dzīvu sirdi.
Nav jāmeklē tālu padomju laikos, lai atrastu nelietību, kas piesedzas ar likuma vārdu.
Šajā žurnālā esam apkopojuši secinājumus par nejēdzīgiem un brīžiem ciniskiem piemēriem, kā tiesu varā arī pēdējos trijos gados turpinājušās maksātnespējas «dzīru» paģiras. Nākamnedēļ Tieslietu padome vērtēs, kādas kļūdas tiesās pieļautas vēl agrākā pagātnē — pēckrīzes gados, kurus Ir pētīja pērn, — tāpēc vēlējāmies ar vairākiem jauniem piemēriem brīdināt, ka problēmu noliegšana nav risinājums, kā stiprināt tiesu varas reputāciju. Pleķains mundieris jāmazgā, nevis jāpiesedz.
