Ugunskuru dūmi pašā Rīgas viducī, milzīgs tējas katls apstādījumos iepretim katedrālei, varenu kravas mašīnu virtene apjož valdības māju. Nosalusi spraucos pēc siltā dzēriena. Kā vidusskolas skuķim man ir apziņa, ka no mazpilsētas ar klasesbiedriem esam atbraukuši sargāt Latviju. Protams, īstie sargi ir LTF koordinētie barikāžu dalībnieki ar konkrētiem uzdevumiem, kas paliks savās vietās arī tad, kad OMON sāks šaut. Taču arī tīnim ir vieta vēsturē.
«Vienu žagaru pārlauzīsiet, bet paņemiet slotu un pamēģiniet tos pārlauzt, neizdosies,» toreizējo tautas kopības sajūtu atceras Zigfrīda Teikmane-Ozoliņa, kas pirms 30 gadiem koordinēja barikādes tieši pie valdības mājas.
Kopības sajūtu rada skaidra mērķa apziņa. Toreiz, 1991. gadā, mērķis bija nosargāt nupat atjaunoto neatkarīgo valsti, ko padomju impērija cerēja ievilkt atpakaļ savā migā.
