Mantojums ir mūžīgs, pacietība nav. Šis ir viens no trāpīgiem plakātiem, ko pamanīju kultūras darbinieku protestā otrdien. Protesta demonstrācija iekrita īstajā laikā — pirms tapusi jaunā valdība, kas sola metaforiski «asiņainus» taupības pasākumus, un pirms Lāčplēša dienā godinām varoņus, kas izlējuši īstas asinis par Latvijas brīvību, un svētkos uzgavilējam jau 108. mūsu republikas proklamēšanas gadskārtā.
Kultūra nav mežģīņu riša pie tērpa, ko var apšķērēt un staigāt mierīgi tālāk. Tieši «kultūras debesjums» definē sabiedrību, kā mums intervijā tēlaini un vienlaikus precīzi saka diriģents Kaspars Putniņš.
Jā, tieši kultūras vērtības, ko pārmantojam un papildinām no paaudzes paaudzē, veido mūsu tautas gara savdabību. Nav jau nekāda cita pamata, kāpēc lai mēs sauktos latvieši, saliedētos vienā sabiedrībā un atšķirtos simtiem citu valstu vidū. Tāpēc politiķiem kultūras darbinieki ir jāsadzird — viņi neprasa nekādas privilēģijas, bet godīgu algu, kas vismaz neatpaliek no sabiedriskā sektora vidējās. Izcili savas mākslas meistari prasa vidējo algu — savā ziņā tas ir absurds, bet vēl dīvaināk ir tas, ka pašlaik viņiem nav pat tās.
