Kad apspriežam šīsnedēļas žurnāla vāka versijas, kolēģu uzmanību uzreiz piesaista topošā Rīgas mēra Mārtiņa Staķa spožā rokassprādze. Vai tas ir milzīgs zelta pulkstenis vai izsekošanas ierīce? Varbūt sliko enerģiju atvairošs talismans? Tā dzīvē notiek — spožas detaļas pamanām pirmās. Kāds ir to patiesais stāsts, un kas slēpjas dziļāk ēnā — šo lietu noskaidrošana prasa piepūli un laiku.
Staķa gadījumā laiks mums būs — kad viņu ievēlēs par Rīgas domes jauno priekšsēdētāju, politiķim būs pieci gadi sevis pierādīšanai. Rokassprādzes noslēpumu gan varu atklāt uzreiz — zelts tas nav, bet dārga piemiņa no bojāgājušā vectēva, ko politiķis nekad nenovelk.
No Staķa pazinēju teiktā jāsecina, ka hipsterīgais šarms ir viņa personības glazūra, zem kuras ir stingrs armijas disciplīnas piekritēja kodols, ko papildina kristīga liberāļa vērtības. Ar pieredzi biznesā, bet pagaidām vēl plānu bagāžu politikā, Staķis no galvaspilsētas varas izaicinājuma nebaidās. Romānā Krusttēvs mācījies — tā ir milzu priekšrocība, ja citi novērtē tevi par zemu. Taču visiem, kas vēlētos nākt pie mēra ar kukuļiem, viņš sūta skaidru vēsti: «Negribu. Nevajag. Nepiedāvāt!» Laiks rādīs, kāds būs turpinājums, bet šāds sākums ir krietni labāks par iepriekšējo desmit gadu pagātni. Lai izdodas labas pārmaiņas Rīgā!
