Kails puisis vienās apakšbiksēs un zeķēs ģuļ baltos palagos, sačokurojies embrija pozā. Aizmidzis. Tādu Raiņa lielās jubilejas svinībās šoruden ieraugām nācijas varoni Lāčplēsi jaunā Nacionālā teātra iestudējuma reklāmplakātos. «Viņam bija tikai viens ienaidnieks - viņš pats, viņam vajadzēja uzvarēt tikai vienā kaujā - pašam ar sevi. Un veikt vertikālo transcendenci - mainīties uz augšu. To viņš nespēja,» vēsta Uguns un nakts izrādes pieteikums.
Režisors Viesturs Kairišs ir skarbs, bet viņam nevar pārmest nepatiesumu. Šonedēļ Ir intervijā viņš atkal ir tiešs un personisks, vērtējot mūslaiku kultūru un politiku, kas paniski baidās no izcilības. Kāda ir jēga Latvijas valstij, ja tajā nav iespējams iestudēt Raini, jautā Kairišs, jo režisora piedāvājums veidot dižgara tetraloģiju uztverts kā psihopāta mēģinājums nolaist teātri uz grunti. Un kāda ir jēga piedalīties politikā un ļaut «sevi smērēt gar sienām», jo tavu kā vēlētāja izvēli rupji ignorē?
