Nedēļas nogalē, skatoties leģendāro lenti Elpojiet dziļi, kuras demonstrēšanu LTV laikam pieskaņojusi mūzikas autora Imanta Kalniņa jubilejai, domas cilpoja starp pagātni un mūsdienām. Man ļoti patīk šī filma - tās spītīgais dullums, brīnišķīgās melodijas, Rīgas skati, krāsu smalkums un tuvplānos parādītie cilvēki ar dažādu skaļumu sirdsapziņām. Cik viss joprojām ir dzīvs! Jā, trolejbusu, radioaparātu un kreklu fasoni ir mainījušies, bet cilvēki? Pārsteidzoši, ka pirms pusgadsimta padomijā varēja tapt tik mūsdienīgs stāsts, kura radošā brīvība droši izsauktu pamatīgu aizcietējumu, ja šāda lente pēkšņi būtu jādabū cauri mūsdienu Latvijas birokrātijas zarnām. Iztēlojos tikumības, pozitīvisma un tamlīdzīgu «sargu» verdiktus. Ka tik rezultāts nesanāktu kā padomju cenzūras laikos - plaukts! Laime, ka tas nav jāpārbauda.
