Migla, bieza migla klāja šoseju Lizuma pusē septembra naktī, kad pieci pusaudži devās nelielā izbraucienā. Ļoti jauni cilvēki, par kādiem parasti saka: visa dzīve vēl priekšā. Jo tā ir. Bet ne šoreiz. Četriem no viņiem tā izrādījās pēdējā izvēle mūžā.
Vecākā šajā kompānijā bija viņu automašīna, 25 gadus vecs Audi. Divi septiņpadsmitgadīgi čaļi, vienam līdzi trīs gadus jaunāka māsa, otram draudzene, kurai pēc četrām dienām būtu palikuši 18 un viņa varētu pati sākt audzināt savu meitiņu. Viņi nomira ātrā lidojumā uz miglas ceļa, kad auto ietriecās kokā.
«Vainīgo» koku vēlāk kāds tuvinieks nozāģēja. Vai tāpēc šis ceļš ir kļuvis drošāks? Nezinu. Lasot kolēģes Ilzes Šķietnieces veidoto stāstu par šo pagājušā gada vistraģiskāko avāriju, piezogas skumjš secinājums, ka migla sedza ne tikai jauniešu ceļu nāvē. Tās nav trūcis arī viņu tik īsajās dzīvēs. Nevienam no viņiem nākamajā rītā nebija jāceļas uz skolu. Nevienam viņu apkārtnē laikam nelikās bīstami vai nepareizi, ka puisis bez tiesībām sēžas pie stūres. Vai viņi bija dzēruši, policija vēl neatklāj, bet alkohols veido pamatīgu procentu no traģisko avāriju statistikas Latvijā. Dzērumā pie stūres sēžas gan bezcerīgi alkoholiķi mazos ciemos, gan smalko aprindu svinētāji lielās pilsētās. Par spīti tik daudzajām drošības kampaņām, sodiem un infrastruktūras uzlabojumiem, mums bojāgājušo skaits avārijās ir trešais lielākais Eiropas Savienībā.
