Katram, kurš bērnībā glītu mannas putras porciju ar ievārījumu ir samaisījis atbaidošā ķēpā, labi zināms - atmaisīt atpakaļ to vairs nevar. Šādu putras maisīšanu pēdējā laikā atgādina Eiropas rosība, cenšoties risināt bēgļu krīzi - lielāko migrāciju mūsu kontinentā kopš Otrā pasaules kara.
Nespējot sagaidīt, kad «kopējais risinājums» no mantras pārtaps taustāmā rezultātā, vairākas valstis ir atjaunojušas robežkontroli, nostiepušas dzeloņstiepļu žogus, un tagad Eiropas līderiem vienas problēmas vietā jārisina jau divas: kā aizsargāt ES ārējās robežas un kā novākt žogus savienības iekšienē. Šengenas vienošanās - brīva kustība pāri robežām - ir apturēta virknē valstu, un tuvākajos mēnešos kļūs skaidrs, vai šis «ārkārtas» un «pagaidu» risinājums nav uz ilgāku palikšanu. Zaudējumi Eiropai (un Latvijai!) būtu lieli. Gan ekonomiski, gan politiski, ja «vienotā Eiropa» pārvērtīsies izkārtnē bez seguma. Jo vāja un sašķelta Eiropa nav droša.
