Traģiskā ziņa par Jaroslavļas hokeja komandas, arī mūsu olimpiskās izlases kapteiņa Kārļa Skrastiņa bojāeju aviokatastrofā pagājušajā nedēļā satrieca. Avārijas mērogs, pareizināts ar mainīgajām versijām par tās cēloņiem (lidmašīna ar teju beigušos drošības sertifikātu, nekvalitatīva degviela, pilotu kļūda), radīja bezspēcības un netaisnīguma izjūtu. Kā jau redzot paviršības, vienaldzības un nejaušības pārvēršanos nelabojamā nelaimē.
Kādu vēsti mums sūta sirsnīgā un miermīlīgā Kārļa Skrastiņa bojāeja? Varbūt nekādas vēsts nav, ir tikai liktenīga sakritība?
Vienu skarbu atbildes versiju negaidīti saklausīju šonedēļ dokumentālās filmas Nākotne ir pagātnes tagadne pirmizrādē. Filma ir par četriem politiski aktīviem jauniešiem, patiesībā traģikomisks stāsts par šodienas Latviju. Tad lūk, viena varoņa vecmāmiņa brīnās, kāpēc mēs nespējam savu mazo Latviju sakopt kā konfektīti un tik dzīvelīga ir kampšanas kāre - zārkam taču nav kabatu. Sirmā kundze to saka par Latvijas izzadzējiem, un ar izcilo hokeja profesionāli tam šķietami nav nekāda sakara. Taču patiesībā katra nāve atgādina to pašu, jo kabatu nav nevienam zārkam.
