Elīna Vāne un Rihards Jakovels ainā par filmu Salna pavasarī. Publicitātes foto
Valmieras teātra izrāde Tu būsi mana! ir mānīgi tuva pašdarbībai
Režisora Jāņa Znotiņa izrāde Tu būsi mana! intriģē ar savu asprātīgo ieceri. Dramaturģe Ance Muižniece esot izlasījusi kinozinātnieces Ingas Pērkones monogrāfiju Es varu tikai mīlēt… par to, kā cauri laikam latviešu ekrāna māksla rādījusi pretējo dzimumu attiecības, iedvesmojusies un uzdod jautājumu — kā tas mūs ietekmējis? Nu tik būs, publika interesē berzē rokas un steidz pirkt biļetes. Bet solīts vēl makā nekrīt.
Izrāde sākas samērā daudzsološi. Skatuves dibenplānā scenogrāfs Andriāns Toms Kulpe iekāris prospektu, kurā samudžinājušies pelēki, rozā un zaļi triepieni neskaidrā kompozīcijā (man tikai otrajā cēlienā uzausa atklāsme, ka tās laikam senču pilsdrupas uz tāla pakalna), priekšplānā — divi plastikāta veidojumi, uz kuriem varoņiem pakāpties cildenās pozās. Vienā no tiem — caurums, kurā ielien Laimdota un skatuves aptumsuma brīdī aizceļ sev priekšā pret sienu atstutētas restes, un attiecību preparēšana var sākties. Tā kā par pirmo izpētes objektu izvēlēta mēmā filma — 1930. gadā pirmizrādītais Lāčplēsis —, tad Melnā bruņinieka draudi «Tu būsi mana» lasāmi titros, bet varone mīlētāja ar, šķiet, LED lampiņu izgaismotu saktu pie krūts ekspresionistiski izkāpinātās šausmās atliecas un gaida Lāčplēsi, kas, finiera zobentiņu kratīdams, jau tek šurp, ik pa brīdim skrējienā iepauzēdams, lai glītāka mizanscēna.
