Kārlis Vērdiņš. Nekas. Neputns, 2026.
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 4
Vietniekvārds Kārļa Vērdiņa jaunākā dzejoļu krājuma nosaukumā kāda konkretizējoša vārda vietā īsti neko nepiedāvā, tādēļ krājuma interpretāciju jo vairāk vērts sākt ar pārspriedumu par pašu nosaukumu. Domājot par to, ka «nekas» ir tas, ko gramatika pieprasa vai nu subjekta, vai objekta pozīcijā nolieguma teikumos, prātā nāk «nekas» arī kā apstāklis, kas raksturo stāvokli vai sajūtu. Valodspēļu variācijas, kas padara iespējamu «neko» atbildē uz jautājumu «kā iet?», atstāj plašu interpretācijas telpu. Sajūtai, kuru vismaz dažās man zināmās valodās apraksta kā neko (lai gan skaidrs, ka tur kaut kas ir), drīzāk ir nelabvēlīga nokrāsa, apmēram kā Imanta Ziedoņa dzejolī, ko reiz Raimonda Paula melodijā ir iedziedājis Edgars Liepiņš: «Tas nekas, ak, tas tik tā, / Tas tik tādā klusumā, // Tik no malas izliekas, ka raudu.»
