Izrādē valda sporta nometnes līksmā noskaņa, kas pamazām plok un kļūst bīstama. Foto — Mārtiņš Vilkārsis
Valmieras teātrī iestudētā Bertolta Brehta luga Trešās impērijas bailes un posts ir pievilcīgā formā ietērpts netīkams atgādinājums, ka neko nevajag uzskatīt par pašsaprotamu
Viss ir ļoti labi un interesanti, tikai kāpēc tas jāskatās šeit un tagad, starpbrīdī prāto sengadu paziņa. Abas piederam pie paaudzes, kas atceras, kādu šoku Atmodas priekšnojausmās izraisīja Jaunatnes teātra iestudējums Ādolfa Šapiro režijā: kaklautiņi, jaunu cilvēku entuziasms un vingrotāju piramīdas atklāja, ka totalitārās sistēmas ir dvīņu māsas un vienā tādā joprojām dzīvojam. Tas bija pirms 40 gadiem. Bet tagad?!
Jā, tieši tagad. Režisore Indra Roga kopā ar saviem nesenajiem un arī tagadējiem audzēkņiem ir radījusi izrādi par kaut ko gluži citu, protams, bet svarīgu tieši šajā laikā. Par to, ka nekas nav reiz sasniegts un uz visiem laikiem pašsaprotams — arī sava un demokrātiska valsts. Jo pēc sākumā tik patīkamās apziņas, ka visu, kas redzams, taču var attiecināt uz kaimiņu un citām tālām lielvarām, aizvien biežāk skrāpējas nojausma, ka daudz kas tepat vien ir, un atliek tikai novērsties un paklusēt, lai kāds šķietami nejaušs precedents būtu kļuvis par normu. Iespējams, tieši tāpēc Bertolts Brehts, viens no politiskā teātra spēcīgākajiem pīlāriem, arī rakstīja šo lugu, emigrējis no nacistiskās Vācijas un atrazdamies nosacītā drošībā Dānijā. Ne jau Vācijai, bet pārējai pasaulei.
