Izrāde ir neslēpti teatrāla — īstas iztēles bakhanālijas. Foto — Jānis Šatrovskis.
Regnāra Vaivara izrāde Burbulis — pandēmijas bakhanālijas Valmieras teātrī
Pandēmija beigusies, bet kas pēc tās palicis? Režisora Regnāra Vaivara jaunākā izrāde Burbulis tāpēc vien ieintriģē, jo Latvijas teātris līdz šim sekojis sabiedrības kopējai tendencei — aizmirst par Covid-19 laiku pēc iespējas ātrāk. Groteska un fantasmagoriska, tā cenšas būt vienlaikus gan komēdija, gan gluži nopietni izgaismot nesenās pagātnes aizkulises, kuras aizmirst nevajadzētu, pat ja ļoti gribas.
Burbuļa darbība norisinās slimnīcā. Kā zibens no skaidrām debesīm sākas pandēmija, un divu rezidentu stažēšanās pārvēršas nekontrolējamā skrējienā. Izrādes varoņi ir nevis individualizēti tēli, bet tipāži — rezidenti, nodaļas vadītājs, māsiņas, pacienti. Un, protams, mūžīgi klātesošie nāves eņģeļi, ko tērpu māksliniece Madara Botmane veidojusi no slimnīcās pieejamiem materiāliem — plastmasas savilcējiem, sistēmām, un tie atgādina baisi graciozus dzīvniekus. Manuprāt, tieši eņģeļi, kuru lomās pa kārtai iemiesojas izrādes aktrises, savelk kopā izrādes estētisko kodu, jo Burbulis ir veidots vienādās daļās no realitātes un iztēles. Iestudējuma teksta autors ir Vaivars, un sadarbībā ar aktieriem izrāde vizuāli un noskaņās kļūst par tādu kā Aizspoguliju, kurā šķietami normālais pārtop fantasmagoriskajā, ne īsti sapnī, ne karikatūrā.
