Romāns Stikla upe rāda pēckara Somiju, kur fabrikas mainās vairāk par cilvēkiem
Ir brīži, kad Tommi Kinnunena Stikla upi gribas nodēvēt par tēlojumu. Laiks romānā lielākoties plūst lēni, un mēs vairākkārt izstaigājam stikla fabrikai piegulošo ciematu, divu gadu garumā iepazīdami to vasarā, rudenī un ziemā. Mainās apkārtējā vide, mainās arī strādnieku dzīves ritums. Pēckara Somija pamazām sapurinās un pieceļas kājās, pēc ilgāka pārtraukuma ievilkdama gaisu ar pilnu krūti.
Tomēr atšķirībā no, piemēram, Edvarta Virzas Straumēniem šeit liela uzmanība pievērsta arī cilvēku dzīves lielajām drāmām. Romānā ir nāve, ugunsgrēks, ir pastāvīgi un, protams, velti mēģinājumi izbēgt no pagātnes smacējošās ēnas.
Sevišķi aktuāli tas ir romāna centrā esošās ģimenes māsām: Helmijai un Railijai. Viņas labāk atceras vecākus un bērnībā pieredzētos pāridarījumus, viņu dzīve ir bijusi daudzveidīgāka. Vecākajam brālim Jusi ir garīga atpalicība, viņa ikdiena ir daudz vienkāršāka, un viņa atmiņās pirmskara laiks ir vienkārši skaists — tur ir māte, kas vienīgā viņu pa īstam saprot, un arī tēvs, par spīti dzeršanai, ir noskaņots labvēlīgi. Māsām ir citādi. «Dzimtā nav bijušas citas tradīcijas kā naids un šņabja dzeršana,» tā bērnību atceras Railija. Beigās viņa secina: «Varbūt viņi visi ir traki, trakajiem dzimuši. Māte naidu noraka sevī, bet tēvs grūda ārā no sevis.»
