Kaspars Znotiņš (pa kreisi) un Vilis Daudziņš. Foto — Jānis Deinats
Jaunā Rīgas teātra izrāde Klāvas tantes skūpsts vēl nav īsti iesilusi
Pirms izrādi biju redzējusi, kolēģe redakcijā teica: tu noteikti uzraksti, kāpēc šis gabals jāiestudē tieši šodien. Uzdevumu centīšos veikt godprātīgi, pat ja iestudējuma daba tam, manuprāt, pretojas.
Režisora Ulda Tīrona Klāvas tantes skūpsts ir Venedikta Jerofejeva poēmas Maskava—Gailīši iestudējums. Pieņemot, ka daļai skatītāju par savulaik kulta statusu ieguvušo darbu komentāri nebūs vajadzīgi, atļaušos to ieskicēt pārējiem.
Maskava—Gailīši ir sarakstīta un publicēta (ārzemēs) jau 20. gadsimta 70. gados, bet mūsu kultūrtelpā iesprāga perestroikas laikā, jo autors bija padomju sistēmā neatzīts. Šķiet, nepareizas biogrāfijas un dzīvesveida dēļ, bet, kā liecina «autobiogrāfiskā poēma», arī izaicinošo tēmu un formu dēļ. Maskavas—Gailīšu tēma ir alkoholisms, tverts «no iekšienes», proti, alkoholiķa Veņičkas skatpunkta; forma — intertekstuāla mistifikācija, kurā kopā jaucas viss, kas Veņičkas, atvainojiet Venedikta Jerofejeva, pieredzē atrodams.
