Neitrāli pelēkajā Mansarda zālītē scenogrāfe Austra Hauks ar asistenti Gerdu Šadursku minimāliem līdzekļiem radījusi tādu kā aizkavējušos hipiju komūnas mītni. Foto — Matīss Markovskis
Jaunais režisors Klāvs Mellis debitē Valmieras teātrī ar Mārtinu Īdenu — izrādē ir saliedēts ansamblis un skumjas mūsdienas
Pirms doties augšup uz teātra Mansarda zāli, sanāk klīst pa foajē, kur monitoros reklamējas gaidāmās izrādes varoņi: animācija uzzīmē palmas un lēkājošu delfīnu, jaunieši slīgst šēzlongos un svētlaimē. Un pēkšņi iešaujas prātā — bet kā tad Īdena vārdu rakstījis pats Džeks Londons? Eden, saka priekšā gūgle, tieši tāpat, kā to dārzu, no kura tika padzīti grēku iepazinušie. Ar tādu vienreizīgu jaunatklājumu devos uz izrādi un kaut ko no tā patiešām arī atradu.
Lai arī izrādes programmā minēts, ka tā veidota pēc Džeka Londona romāna motīviem, jāsaka uzreiz — kopējais motīvs būtībā ir tikai viens: ar ko un kā jāmaksā par tiesībām būt tur, kur nepiederies pēc izcelsmes un izglītības. Šim skeletam dramaturģe Justīne Kļava uzaudzējusi pavisam citu miesu, un viņas autorība liekas diezgan neapšaubāma.
