Izrādes centrs ir pavisam jaunais aktieris, Kultūras akadēmijas izlaiduma kursa students Ričards Murāns, kuram Parsifala loma ir godam izturētas ugunskristības. Aminata Grieta Diarra — Bellrepēras valdniece Kondviamūra. Foto — Jānis Deinats
Vācu režisors Matiass Hartmans Jaunajā Rīgas teātrī iestudējis Stāstu par Parsifalu kā aizraujošu vēstījumu par varoņa tapšanu
Riharda Vāgnera pēdējā opera, viņa garīgais testaments Parsifals sastāv no trim daļām. Pirmajā jauneklis Parsifals, mežā audzis un pa spundi barots, nogalina gulbi un, Svētā Grāla bruņiniekus sastapis un to vadoņa Amforta nedzīstošo brūci redzējis, neko tā arī nesaprot un nevienam nejūt līdzi. Otrajā, mūžīgās grēcinieces Kundri pavedināts, pēkšņi sajūt Amforta sāpes. Trešajā atgriežas pie Svētā Grāla bruņiniekiem jau gana cietis pats un iepazinis līdzjūtību. To posmu, kad Parsifals pārtop no vientieša par varoni, mācās sajust citu sāpes kā savējās, Vāgners ir vienkārši izlaidis.
Savukārt vācu režisors Matiass Hartmans, iestudējot Stāstu par Parsifalu, ko pats arī sarakstījis, par tā kodolu un būtību padarījis tieši varoņa izaugšanu par cilvēku. Normālu empātisku cilvēku. Turklāt pasniedzis šo potenciāli visai patētisko vēstījumu kā azartiski teatrālu spēli. Rotaļāšanos, kad jebkas var pārvērsties par jebko: noņemta zvērādas cepure kļūst par rudu runci, uzzīmēts vanags nosēžas medniekam uz rokas, bet stāvlampas kupols, nevērīgi ievirpināts, uz ekrāna pārtop par bezgalīgu līdzenumu, pa kuru jaunais varonis starpbrīža vai mēnešu garumā jāj un jāj, un jāj.
