Jurijs Petropavlovskis kādā mītiņā pērn. Foto: Kaspars Krafts, F64
Ko valsts drīkst un ko nedrīkst prasīt no cilvēka, kas vēlas kļūt par tās pilsoni
Tā iespējams pārfrāzēt spriedumu lietā "Petropavlovskis pret Latviju", kurā tika apspriesta lojalitātes prasība pilsonības pretendentiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumu pasludināja šā gada 13.janvārī, un publiskajā telpā tas nesaņēma pelnīto uzmanību. Visdrīzāk tādēļ, ka Latvijas valdība šo lietu „vinnēja".
Taču tas nemazina apspriesto jautājumu nozīmi - ko valsts drīkst un ko nedrīkst prasīt no cilvēka, kas vēlas kļūt par tās pilsoni. Minēto jautājumu noskaidrošana ir šā raksta mērķis.
Lietas apstākļi. Jurijs Petropavlovskis ir Latvijas nepilsonis, kurš iemantoja atpazīstamību, aktīvi darbojoties krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju interešu vārdā - ar protestiem pret izglītības reformu skolās, tām pārejot uz mācībām latviešu valodā, ar iestāšanos par pilsonības automātisku piešķiršanu u.tml. Viņš bija viens no Krievu skolu aizstāvības štāba līderiem, Nepilsoņu kongresa dibinātājiem un „Nepārstāvēto parlamenta" dalībniekiem, kā arī piedalījies, demonstrācijās, piketos un daudzos publiskos pasākumos.
