Partijas vēsture rāda, ka demokrātiju nevar savietot ar kleptokrātiju
Tautas partijas pašlikvidēšanās kongress sestdien viesnīcas Latvija zālē Omega no citiem iepriekšējiem atšķīrās tikai ar iznākumu, taču bija tāds pats labi organizēts iestudējums kā jebkurš iepriekšējais. Tēvs dibinātājs, nu jau arī tēvs likvidētājs Andris Šķēle ne brīdi nezaudēja kontroli pār notiekošo. Pats bija radījis, pats arī nokāva. «Tautas partija iestigusi un nav vairāk izkustināma,» viņš konstatēja. (Nevaicājiet, kāpēc «vairāk».) Biznesa lēmums. Nerentabls uzņēmums jāslēdz.
Arī Šķēles apraudāšanās, kad lasīja pateicības vārdus par «iespēju piedzīvot šo Tautas partijas laiku», vairs nebija neparasta.
Pirmais publiski apraudājās Ainārs Šlesers pirms Saeimas vēlēšanām pērnruden, kā viedi nojauzdams politbiznesa projektu laikmeta gala tuvošanos. Jaunais Valsts prezidents Andris Bērziņš lējis asaras jau vismaz divreiz, kaut arī citā žanrā. Aivars Lembergs gan vēl dod priekšroku klaunādei, tomēr politiķu asaras vairs nav izņēmums (ka bagātie arī raud), drīzāk liek minēt — visrūgtāk varētu raudāt tas oligarhs, kurš raudās pēdējais.
