Solvita Āboltiņa (Vienotība) Saeimas sēdē. Foto: Dmitrijs Suļžics, F64
Ko gribam panākt ar varas lamāšanu
Solvitas Āboltiņas (V) atbildēšana ar ūjināšanu uz pensionāru piketa ūjināšanu jau ir trekniem burtiem ierakstīta Latvijas mūsdienu politikas vēsturē un tiks vilkta ārā katru reizi, kad politiķe vēlēsies kandidēt uz kādu amatu. Politiķe vēlāk atvainojās, lietpratēji nokritizēja viņas rīcību kā politiķiem un amatpersonai nepiedodamu, un punkts šai lietai vismaz uz laiku ir pielikts. Tomēr mani šis gadījums vedināja aizdomāties par ko citu. Par to, kas atļauts vieniem un kas citiem, un kurš tad nosaka šīs atšķirības.
Klāt šajā notikumā neesmu bijusi, taču, kā var saprast no īsā video, S.Āboltiņa atbildēja uz pensionāru radīto troksni, tātad ūjināšana bija no abām pusēm. Nosacītā sabiedrība un tās aktīvākie viedokļu paudēji uzreiz metās pārmest S.Āboltiņai, ka politiķim nepiedien tāda rīcība. Var piekrist, taču šāds apgalvojums vienlaikus rada jautājumu - ja politiķim vai amatpersonai nepiedien, tad kam tas piedien?
