Pārtrauktā kultūras mantojuma cēloņi šodienas skatījumā
Katrai apziņai, pašapziņai, zemapziņai vai neapziņai ir savs cēlonis. Cilvēks, sevišķi ja viņš nav kritiski domājošs, daudz informācijas saņemot gatavā formā, ar to apmierinās un nodzīvo savu mūžu, neko savā pasaules uzskatā nemainot. Bieži tieši domāšana un viedokļa maiņa izraisa lielas ciešanas - un tādēļ - (bieži vien nenoformulētu) pretestību. Šī īpatnība vienmēr veiksmīgi izmantota propagandā.
Latvijā XX un XXI gadsimta kataklizmās diemžēl regulāri gājusi bojā vai izceļojusi nācijas intelektuāli attīstītākā daļa, kas arī atstājis savu iespaidu uz mūsu domāšanu.
Pārcirsta saikne ar Eiropu
Pirmais cēlonis atpalicībai, kā rezultātā pēc 20 gadu ilgas robežu atvērtības nav atjaunota Latvijas saikne ar Eiropas kultūru, ir ielikts jau 1940.gada okupācijas dienās. Kā ziņo Šveices vēstniecības pārstāvis 1940.gada 20.jūlijā - viens no pirmajiem okupantu aktiem bija Ģermanistikas katedras slēgšana Latvijas Universitātē, kam sekoja universitātes reorganizācija, iefiltrējot tajā „varai uzticīgus mācībspēkus". Tas tika darīts, lai nocirstu Latvijas saikni ar Eiropas civilizāciju, kura bija pastāvējusi jau simtiem gadu ilgajā Livonijas periodā, kā arī pēc tam - Kurzemes hercogistē un Baltijas provincēs.
